Homolobija "publiskā ienaidnieka" stāsts

Piektdiena, 21 Oktobris 2016 14:44

 „Mani aplēja ar HIV inficētām asinīm. Geji vairākkārt ir draudējuši man ar nāvi. Manu bērnu mīļotājs mājdzīvnieks ticis nogalināts. Bērni bija spiesti iet uz skolu miesassarga pavadībā. Ticiet man, statistiski homoseksuālis salīdzinot ar heteroseksuāli ir daudz vairāk tendēts nonākt konfliktā ar likumu,” stāsta slavenais amerikāņu psihologs, homoseksuālisma pētnieks dr.Pols Kamerons (Paul Drummond Cameron).

1973. gadā homoseksuālisms tika izsvītrots no psihisko traucējumu listes. Šodien to uzskata par tādu pašu seksuālo orientācijā kā heteroseksualitāte. Tomēr Jūs apgalvojat, ka gejus un lezbietes iespējams izārstēt. Vai esat pret zinātni?

(smejas) Nē, pret zinātni es neesmu. Drīzāk es teiktu, ka cilvēkus var nevis izārstēt no viņu seksuālajām vēlmēm, bet no tām atbrīvot. Tāpat mēs atbrīvojam cilvēkus no vēlmes krāpt savus partnerus. Process ir ļoti līdzīgs. Tomēr pastāv būtiska atšķirība. Vairums cilvēku nejūt homoseksuālas tieksmes, bet homoseksuāls dzimumakts izraisa viņos riebumu.

Tomēr LGBT aprindas uzstāj, ka cilvēks jau piedzimst homoseksuāls.

Nepastāv zinātniski argumenti par labu tam, ka homoseksuālisms būtu bioloģiski vai ģenētiski iedzimts. Savukārt hormonālas atšķirības vai atšķirības smadzeņu uzbūvē seksuālo orientāciju neietekmē. Amerikāņu pētījumi par vienas olšūnas dvīņiem pierādījuši, ka tikai ap 8% gadījumu viņiem bijusi homoseksuālā orientācija. Tas ir spēcīgs empīrisks arguments pret homoseksuālisma ģenētisko raksturu.

Kā izskatās homoseksuālisma terapija?  

Pastāv dažādi terapijas veidi gejiem un lezbietēm. Reliģiski orientētā terapija balstās uz lūgšanas un iekšējo pārmaiņu garīgajiem aspektiem. Savukārt es palīdzu saviem pacientiem tikt vaļā no homoseksuālisma, apgūstot attiecības ar pretējo dzimumu. Tas ir nenormāli smags darbs. Terapijas dinamika un efektivitāte ir tāda pati kā citu atkarību gadījumos. Pats svarīgākais ir nošķirt pacientu no viņa iepriekšējā dzīvesveida. Nepieciešams viņu nodalīt no citiem gejiem, geju klubiem, pornogrāfijas un geju literatūras. Es cenšos panākt, lai viņiem apkārt būtu pretēja dzimuma pārstāves. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka šis process ir smags un komplicēts. Šiem cilvēkiem jāpārtrauc visa iepriekšēja dzīve un kontakti. Viņiem homoseksuālisms ir kā reliģija, ideoloģija, arī draugu būšana. Reizēm atteikties no tā visa viņiem nav iespējams.

Vēlos uzsvērt, ka lielākā daļa geju un lezbiešu ir iesaistījusies dzimumkontaktos arī ar pretējā dzimums cilvēkiem. Tādēļ viņu spēja atkal veidot sakarus ar pretējo dzimumu uzreiz neliecina par terapijas panākumiem.

Eksistē divas galvenās pieejas homoseksuālisma ārstēšanai. Daļa speciālistu orientējas uz palīdzības sniegšanu tikai pašiem gejiem vai lezbietēm, neņemot vērā homoseksuālisma ietekmi sabiedrībā. Savukārt man homoseksuālisma uzbrukums sabiedrībai ir atslēgas jautājums. Tādēļ es uzstāju, ka nepieciešams no tā pasargāt bērnus.

Ir zināms, ka pedofilijas gadījumi statistiski biežāk gadās starp gejiem, nevis heteroseksuāļiem. Vai pastāv vēl kādi argumenti?

Galvenā problēma ir seksuālās slimības, ko geji pārnes caur dzimumattiecībām. Uzturoties komandējumā Polijā es nemeklēju sev sievieti, lai nodarbotos ar seksu. Droši vien arī Jūs brauciena laikā ASV neuzskatītu par nepieciešamu pārgulēt ar maksimāli lielu sieviešu skaitu. Veselam cilvēkam tā nebūtu normāla uzvedība. Tomēr homoseksuāļi praktizē t.s. „sex tours”. Gejiem pat pastāv īpaši kuģi, kas paredzēti „seksa ceļojumiem”. Varu galvot, ka tie piestāj ostās ne jau tādēļ, lai apskatītu pilsētas.

Tomēr tā ir viņu privātā lieta. Kādā veidā tā skar mūs?

Anālais sekss ir ļoti bīstams un nedrošs, jo tas saistās ar tiešu asiņu kontaktu. Tas savukārt sekmē AIDS izplatīšanu. Tātad, mums ir cilvēki, kuri apceļo visu pasauli un pievēršas bīstamām praksēm, kas padziļina HIV epidēmiju. 76% AIDS slimnieku ir homoseksuāļi. Tāpat uz viņiem attiecas 45% jaunu HIV gadījumu. Tam jāpieskaita arī citas venēriskās slimības, kā arī ļoti bīstams C hepatīts, kas izraisa aknu vēzi.

Jāpiebilst, ka pastāv kāds īpašs mentalitātes elements. Starp gejiem aktīvi darbojas „donoru” subkultūra. Viņu sniegta "dāvana" ir tieši HIV, bet partnera aplipināšana tiek uzskatīta par goda zīmi. Daudzi geju klubi organizē tikšanās, kur uz „krievu ruletes” pamata tiek pārdotā šī nāvīgā kaite.

Savu uzrunu rezultātā esat ieguvis galvenā Amerikas homofoba reputāciju. Geju organizācijas apgalvo, ka Jūs izslēdza no Amerikas Psihologu Asociācijas.

1982. gadā pats nolēmu atstāt APA rindas. Nomelnošanas kampaņas ietvaros internetā geji izplatīja baumas par manu izslēgšanu. Viens no Capella University pētniekiem nesen pārpublicēja šos apgalvojumus savā tekstā. Tagad viņam un augstskolas vadībai man jāatvainojas. ASV tas ir precedents. Pēdējo sešu mēnešu laikā esmu saņēmis lūgumus uzrakstīt recenzijas vairākiem žurnāliem, t.sk. Southern Medical Journal. Pagājušonedēļ mani aicināja uzrakstīt recenziju grāmatai, ko izdod Kanādas Psihiatru Asociācija. Reti kuram ir izdevība recenzēt rakstus par psiholoģiju un psihiatriju tik prestižām organizācijām un izdevumiem. Ja es būtu tik ļoti diskreditēts speciālistu vidū, neviens man nelūgtu novērtēt kolēģu darbus.

Vai tolerance pret gejiem tagad ir modē?

Kreisie liberāļi spītīgi turas pie ticības egalitārismam. Viņi vienkārši grib ticēt, ka visi esam vienādi. Tāpat kā komunisti. Liberāļi mēdz teikt: „Vieniem patīk heteroseksualitāte, bet citiem homoseksuālisms. Nu un? Bauda jāuztver vienādi!” Bet nē! Heteroseksualitāte nav tikai hedonisms, bet arī iespēja radīt pēcnācējus, uzņemties atbildību. Vienlaicīgi tie paši liberāļi izjūt kaunu Rietumu sasniegumu dēļ. Apziņa, ka kaut kur citur cilvēki cieš trūkumu, iedzen viņus vainas sajūtā. Viņiem šķiet, ka nedrīkst priecāties par citu panākumiem. Tāpat viņi tic, ka visas sociālās grupas ir līdzīgas. Es tam kategoriski nepiekrītu. Būdams kristietis es ticu, piemēram, ka mana reliģija ir patiesa, un tas to padara labāku nekā, piemēram, islāms.

Dažreiz man šķiet, ka naids pret savu civilizāciju pamudina liberāļus to iznīcināt. Viņu darbība ir tik destruktīva, ka atgādina man jakobīnismu. Labs piemērs ir ekologisti. Viņuprāt, galvenā pasaules problēma ir cilvēks. Ja cilvēka nebūtu, tad koki būtu laimīgāki. Bet es saku – murgs! Esmu cilvēks, un esmu radības kungs. Rūpējos par kokiem un dzīvniekiem, tomēr cilvēki man ir svarīgāki. Nejūtos vainīgs, ja man jānogalina dzīvnieks, lai viņu apēstu. Tāpat nejūtos vainīgs, ja man jānocērt koks, lai uzbūvētu māju. Nevis man jākalpo dzīvniekiem un augiem, bet viņiem jākalpo man. Šķiet, ekoloģisms ir jauns reliģijas veids. Noraidot Dievu mums jāatrod priekš sevis jauns zelta teļš.

Geju organizācijas mēģina apgalvot, ka sabiedrība viņus vājā un pazemo. Tomēr Jūs pats esat piedzīvojis geju aktīvistu uzbrukumus.

Man vairākkārt tika iesists. Mani aplēja ar HIV inficētām asinīm (par laimi, netiku aplipināts). Geji vairākkārt ir draudējuši man ar nāvi. Manu bērnu mīļotais mājdzīvnieks ticis nogalināts. Bērni bija spiesti iet uz skolu miesassarga pavadībā. Ticiet man, statistiski homoseksuālis salīdzinot ar heteroseksuāli ir daudz vairāk tendēts nonākt konfliktā ar likumu. Viņi ne vienmēr ir jautri un mīļi cilvēki. Es neuzskatu, ka homoseksuāļus jāpakļauj vajāšanām, tomēr viņiem noteikti jāmaksā augstāki nodokļi, jo viņi rada lielu slogu veselības aprūpes sistēmai. ASV 300 000 geju ir miruši, jo citi geji viņus aplipināja ar HIV.

Nesen kāda geju grupa pārmeta Kanādas valdībai, ka tā nepiešķir pienācīgus līdzekļus viņu ārstēšanai.

Tieši tā. Daudzi geji ārstējas ar dažādiem farmakoloģiskiem kokteiļiem. Gada izdevumi par viena HIV slimnieka ārstēšanu veido 45 000 dolāru. Tikpat daudz, cik gada laikā nopelna vidējais amerikāņu strādnieks. Katru gadu ASV konstatē vēl 30 000 geju inficēšanas gadījumu. Tātad, izmaksas viņu ārstēšanai nemitīgi pieaug. Tādēļ es domāju, ka par savu ārstēšanu jāmaksā viņiem pašiem, nevis nodokļu maksātājiem.

 Bet tomēr, vai mums būtu jāiejaucas citu cilvēku dzīvesveidā? Kāpēc mums jāuztraucas par seksuāliem aktiem, kas notiek geju mājās?

Lai viņi to dara savās mājās vai klubos. Tomēr ja viņiem sākas veselības problēmas, pie viņi vēršas? Vēl viens problēmas aspekts – bērnu izmantošana. Saskaņā ar vairāku pētījumu rezultātiem, ko veica arī homoseksuāļiem draudzīgas struktūras (piemēram, Kinslija institūts), aptuveni 20% homoseksuāļu (kuru īpatsvars sabiedrībā ir 1-5%) un kuriem ir pieauguši seksuālie partneri, atzīst, ka viņiem ir bijuši seksuālie kontakti ar dažāda vecuma nepilngadīgām personām. To apstiprina arī cietumu statistika. Trešdaļa personu, kas ir notiesātas par bērnu izmantošanu, ir homoseksuāļi. Tāpat arī starp skolotājiem, kuri seksuāli izmantojuši savus skolēnus, 27% ir geji.

Bērni ir mūsu nākotne. Neviens bērns nevar tikt upurēts, lai pieaugušie labāk justos sabiedrībā. Es saku jauniešiem, ka tolerance ir lielisks tikums un skaista lieta. Tomēr mēs netolerējam vardarbību. Mēs netolerējam pat smēķēšanu publiskās vietās. Geji sabiedrībai neko nesniedz, taču efektīvi to grauj.

Problēmas ar homoseksuāļiem ir pat Katoļu Baznīcai. George Weigel raksta, ka vairums ASV priesteru, kuri tikuši notiesāti par pedofiliju, ir homoseksuāļi.

John Jay ziņojums, kas pieejams internetā, apgalvo, ka 4% ASV priesteru tika pieķerti pedofilijas aktos. Mēs zinām, ka 81% priesteru izmantoto bērnu bija zēni. Tas mums rada priekšstatu par to, cik homoseksuāļu un cik heteroseksuāļu ir vainīgi pie bērnu izmantošanas ASV.  

Bet atcerēsimies, ka lielākā daļa upuru nekad nevēršas policijā. Manuprāt, par bērnu izmantošanu ASV Baznīcā ir atbildīgi ap 2% heteroseksuāļu un ap 25% homoseksuāļu. ASV Baznīca ir sagrauta upuru tiesas pieteikumu dēļ. Tagad kļūst zināms, ka līdzīgas afēras notikušas Īrijā un Vācijā. Diemžēl Baznīcas amatpersonas noticēja psihiatriem, kuri apgalvoja, ka homoseksuālisms ir normāla seksuālā orientācija.

Pols Kamerons  (dz.1939.gadā) – psiholoģijas doktors, homoseksuālisma pētījumu recenzents British Medical Journal, Psychological Reports un The Journal of the Canadian Medical Association. Saskaņā ar National Library of Medicine datiem viens no visvairāk citētiem homoseksuālisma pētniekiem pasaulē. 90 rakstu un piecu grāmatu autors. Bijušais University of Louisville, University of Nebraska un Fuller Theological Seminary pasniedzējs. Family Reserch Institute prezidents. „ASV Visbīstamākais cilvēks” (1985) pēc geju žurnāla The Advocate versijas. 2005.gadā tas pats izdevums piešķīris Kameronam titulu „Publiskais ienaidnieks nr.2”

 

Avots: Wywiad z dr Paulem Cameronem, odaknet.com

Foto: splcenter.org

Tulkoja Marks Jermaks

Pēdējo reizi rediģēts Sestdiena, 22 Oktobris 2016 09:48