Kāpēc garīgā vadība?

Trešdiena, 31 Augusts 2016 09:27

/Marks Jermaks/

Mēdz teikt, ka neviens nav labs tiesnesis savā lietā. Līdz ar to rodas vajadzība pēc kāda, kurš paskatītos uz mūsu dzīvi no malas, palīdzētu ar padomu, pamudinājumu un atbalstu garu izšķiršanā. Tas ļautu mums uzticīgi sekot tam, ko no mums sagaida Dievs. Garīgo vadību var aplūkot kā vienu no ticīgo mijiedarbības veidiem ceļā pie atpestīšanas. Tās ir arī Baznīcas rūpes par cilvēka svētumu, dzīves pilnību kopā ar Dievu un uzticīgu Viņa gribas pildīšanu attiecībā uz katras atsevišķas personas aicinājumu

Vai tas nepieciešams katram?

Skaidrs, ka garīgā vadība ir ļoti svarīgs atbalsts ticīgā cilvēka dzīvē. Tomēr nevar runāt, ka tas ir kristieša pienākums, kas jāpilda, lai izvairītos no mūžīgās pazudināšanas draudiem. Kristīgā tradīcija un teoloģija izturas pret garīgo vadību ar lielu cieņu, vienlaikus zināmā mērā uzskatot to par otršķirīgu līdzekli, salīdzinot ar tādiem līdzekļiem kā sakramenti vai lūgšana. Turklāt gadās, ka cilvēkam, piemēram, misionāram, nav iespējas regulāri tikties ar garīgo vadītāju. Zināmus garīgās vadības elementus uzņemas arī cilvēki, kuru satiekam ikdienā, piemēram, vecāki attiecībā uz bērniem, laulātie, vadītāji.

Tomēr tas nemaina faktu, ka parastos apstākļos garīgā vadība ir noderīga katrā mūsu garīgās dzīves posmā. Īpaši būtiska tā ir izšķirošos brīžos kā, piemēram, dzīves ceļa izvēle, svarīgu lēmumu pieņemšana, grūtību laiks garīgajā dzīvē, kad persona piedzīvo attīrīšanu vai mistiskās žēlastības.

 

Kā meklēt garīgo vadītāju?

Nepietiek meklēt garīgo vadītāju, lai iegūtu atbalstu grūtībās vai aizpildītu iekšējo tukšumu. Te liela nozīme ir patiesai vēlmei iet garīgās izaugsmes ceļu, mainīt personīgo, ģimenes vai profesionālo dzīvi, tikt galā ar to, kas tevi nobloķē uz Dievu. Garīgās vadības mērķis ir personas integrāla izaugsme, tās atgriešanās un atbrīvošanās no grēka un tā sekām.

Jāatzīst, ka nepastāv „zelta likums”, kas ļautu atrast atbilstošu garīgo vadītāju. Sv.Jānis no Krusta aicina būt piesardzīgiem,  jo „kāds ir mācītājs, tāds būs arī māceklis.” Pirmām kārtām par garīgo vadītāju ir dedzīgi jālūdzas. Sv.Terēzes vai Sv.Faustīnes dzīve liecina, ka garīgā vadītāja meklējumi var turpināties gadiem ilgi, tomēr arī tad Dievs mums palīdz citos veidos.

Izvēloties garīgo vadītāju, jāpievērš uzmanība viņa pieredzei un zināšanām garīguma jomā. Šīs zināšanas var būt īpaši nozīmīgas, pavadot personas, kurām Dievs piešķir kontemplācijas dāvanu vai citas īpašas žēlastības. Un tas nemaz nenotiek tik reti. Arī tad, ja viņš pats šādas žēlastības nepiedzīvo, pieredzējis garīgais vadītājs spēs drošā veidā atbalstīt ticīgo, sargājot viņu no daudziem draudiem, kas rodas uz šī ceļa.

Tāpat nevar vadīties pēc tā, ka kāds garīgais vadītājs ir plaši pazīstams, piemēram, kā grāmatu autors. Rakstnieka dāvana un spēja garīgi pavadīt cilvēkus nav viens un tas pats. Drīzāk jālūdz Dievs, lai Viņš noliek uz mūsu ceļa personu, kas nav plaši pazīstama, bet kas būs Viņa izvēlēta. Bieži gadās, ka garīgo vadītāju palīdz izvēlēties ilgāka grēksūdzes pieredze pie viena un tā paša priestera. Es neieteiktu vērsties pēc garīgās vadības pie personas, kuru satiekam pirmo reizi mūžā.

 

Ko paredz garīgā vadība?

Galvenais ir atbilstoša motivācija, lai garīgai vadībai pakļautos. Reizēm cilvēks spontāni lūdz pēc garīgās vadības, taču neapzinās savas rīcības patiesos cēloņus. Iespējams, to ietekmē apkārtējo spiediens, jo kādam var likties, ka šis cilvēks nav pietiekoši dievbijīgs. Tā var būt modes lieta, īpaši izvēloties populāro garīgo vadītāju.

Vēl cita neatbilstoša motivācija ir vēlme neierobežoti tikt uzklausītam, emocionāli pieņemtam. Šāda motivācija rodas personām, kuras nemaz neilgojas pēc kristīgās pilnības, bet ir pieķērušas pašu gribai, meklējot kādu, kurš apmierinātu viņu kaprīzes.

Sadarbībai ar garīgo vadītāju jānorisinās ticības garā. Tas paredz apziņu, ka tā nav vienkārši divu personu satikšanās. Tā ir saruna ar kādu, kurš veic savu kalpojumu Dieva un Baznīcas vārdā. Līdz ar to nepieciešama ticība tam, ka Dievs dāvā īpašas žēlastības, kas nepieciešamas konkrētai personai ceļā uz svētumu. Svarīgi, lai kristietis uztvertu garīgā vadītāja teikto ticības garā, uztverot viņu kā Dieva pārstāvi, caur ko Dievs vēlas mūs vest pie Sevis.  

Tāpat vajadzīga atvērtība un patiesums. Ticīgajam jānostājas garīgā vadītāja priekšā ar atvērtu sirdi, godīgi un vienkārši izstāstot savu situāciju. Mums jāatklāj mūsu iekšējā pasaule, ieskaitot gan tās apkaunojošos, gan iedvesmojošos elementus. Nepieciešams, lai cilvēks tiešām ilgotos pēc svētuma. Ja dialoga ietvaros izdodas atklāt Dieva gribu, vēlams, lai šī persona uztvertu to atbildīgi. Garīgajai vadībai ir jēga vienīgi tad, ja cilvēks no sirds vēlas sadarboties ar personu, ko viņš atzīst par „Dieva pārstāvi”, un pildīt to, kas tiek atpazīts kā Dieva griba. Te jācenšas paklausīt ne tik daudz garīgajam vadītājam, cik Dieva gribai, kas tikusi atpazīta ar viņa palīdzību.

 

Garīgais vadītājs un biktstēvs

Izlīgšanas sakramenta sniegšana un garīgā vadība var eksistēt paralēli. Nav nepieciešams, lai to nodrošinātu viens un tas pats priesteris. Turklāt kristīgā tradīcija pazīst arī garīgās vadības piemērus, ko veikušas laicīgas personas. Pietiek atcerēties tuksneša tēvus, kuri tika uzskatīti par garīgas dzīves ekspertiem, bet pārsvarā nav bijuši priesteri. Tas pats attiecas uz „stareciem” Austrumu kristietībā. Tāpat var pieminēt daudzu sieviešu piemērus – sv.Katrīna no Sjēnas, sv.Avilas Terēze vai Marta Robēna.

Kristīgās iniciācijas sakramenti ļauj personai iesaistīties Kristus priesterībā. Ja persona ir saņēmusi atbilstošu formāciju un, kas īpaši svarīgi, ir padevīga Svētajam Garam, tā spēj efektīvi palīdzēt citiem garīgas dzīves ceļā.

 

Garīgās vadības draudi

Galvenokārt, garīgās vadības draudi saistīti ar izpratnes trūkumu par tās būtību. Tas var izraisīt nepamatotas gaidas no garīgā vadītāja vai arī pārāk lielu koncentrēšanos uz tīri cilvēcisku metožu pielietošanas garīgajā vadībā.

Garīgajam vadītājam jāpatur prātā, ka mērķis ir pieaugšana svētumā, t.i. pārdabiskā realitātē, kas ne vienmēr sakrīt ar labu pašsajūtu un vispārcilvēcisko harmoniju. Mūsdienās risku rada arī priekšstats par garīgo vadību kā par psihoterapijas veidu, kurā tiek pielietotas attiecīgas metodes. Protams, psihes joma ir saistīta ar garu, tomēr garīgajam vadītājam jābūt īpaši piesardzīgam, lai necenstos ar psihoterapijas metodēm sasniegt svētumu vai arī izdziedināt visus ievainojumus, aiz kuriem slēpjas cilvēka grēks. Grēks ir teoloģiskā realitāte, un to var uzvarēt tikai Jēzus, Viņa nāve un Augšāmcelšanās, kā arī Svētais Gars, nevis kaut kādi paņēmieni.

Skaidrs, ka tas nenozīmē, ka ticīgiem būtu jāatturas no citiem palīdzības veidiem. Ja garīgais vadītājs saskata emocionāla un psihiska rakstura problēmas, kas traucē kaut minimāli iepazīt sevi un atvērties uz Dievu, viņš var aicināt personu vērsties pēc psiholoģiskas palīdzības. Tomēr būtu svarīgi, lai ieteiktais speciālists pieturētos pie kristīgās cilvēka vīzijas, jo no izpratnes par antropoloģiju būs atkarīgas arī pielietotās terapeitiskas metodes

 

Avots: Andrzej Ruszała OCD „Kierownictwo duchowe”, katolik.pl

Foto: stacja7.pl

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 31 Augusts 2016 09:32