Tas, ko Tu nezini par sv.Maksimilianu Kolbi

Ceturtdiena, 18 Augusts 2016 10:32

Mihals Miherdzinskis (Michał Micherdziński, 1919-2006) bija viens no pēdējiem Aušvices koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem, kurš savam acīm redzēja, kā svētais Maksimilians Marija Kolbe upurēja savu dzīvību, lai glābtu kādu citu ieslodzīto. Divus gadus pirms nāves Miherdzinskis sniedza interviju, atklājot jaunus faktus par sv.Maksimiliana varonīgo nāvi.

Jūs pavadījāt Aušvicē piecus gadus un tur satikāt sv.Maksimilianu Kolbi. Ko Jums un citiem ieslodzītajiem nozīmēja šī mūka klātbūtne jūsu vidū?

Visus ieslodzītos Aušvicē sagaidīja ar vārdiem: „Jūs neesat ieradušies sanatorijā, bet gan vāciešu koncentrācijas nometnē. Vienīgā izeja no šejienes ir caur krāsni. Ebreji šeit var dzīvot divas nedēļas, priesteri - mēnesi, bet pārējie - trīs mēnešus. Ja kādam tas nepatīk, varat uzreiz mesties uz dzeloņdrāti.” Tas nozīmētu nāvi, jo dzeloņdrātis atradās zem augstsprieguma strāvas. Šie vārdi jau pašā sākumā liedza jebkādu cerību.

Aušvicē piedzīvoju milzīgu žēlastību. Uzturējos ar tēvu Maksimilianu vienā blokā, stāvēju ar viņu vienā rindā nāvi nesošas atlases laikā. Savām acīm redzēju viņa varonīgo uzupurēšanos, kas man un citiem ieslodzītājiem atgrieza cerību.

Kādos apstākļos tas notika? Daudziem arī mūsdienās interesē, kādu vērtību vārdā viņš to izdarīja.

Pirms 63 gadiem, otrdien, 1941.gada 29. jūlija ap plkst.13, sāka skanēt nometnes 100 decibelu sirēna. Tas bija trauksmes signāls, kas lika saprast, ka vienā no brigādēm pietrūka kāda ieslodzītā. Esesovieši uzreiz lika pārtraukt darbu. Sākās ieslodzīto konvojēšana uz kopējo sanākšanu, lai visus saskaitītu. Mums tas nozīmēja septiņu kilometru garo gājienu no tās vietas, kur būvējām gumijas rūpnīcu. Mūs piespieda iet ātrāk.

Pēc sanākšanas kļuva skaidrs, ka mūsu 14.a blokā trūkst ieslodzītais. Lietojot vārdu „mūsu”, es ar to domāju tēvu Maksimilianu, Francisku Gajovničeku, mani un pārējos. Tā bija šokējoša ziņa. Pārējiem atļāva doties uz blokiem, bet mums par sodu lika stāvēt nekustotīgi dienu un nakti bez cepurēm un badā. Naktī bija ļoti auksti. Notiekot esesoviešu sardzes maiņai, mēģinājām sasildīties ar „bišu” metodi: tie, kas stāvēja galos, sasildīja tos, kuri palika par vidu, un tad vieni nomainīja otrus. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki neizturēja šīs mokas. Cerējām, ka saule atnesīs kaut nedaudz siltuma. Tomēr sagaidījām arī pašu ļaunāko. No rīta vācu virsnieks paziņoja: „Tā kā no jūsu bloka ir aizbēdzis ieslodzītais, bet jūs to nepamanījāt un to nenovērsāt, desmit no jums mirs bada nāvē, lai pārējie atcerētos, ka pat vismazākais mēģinājums aizbēgt netiks pieciests.” Viņš uzsāka atlasi.

Kas notiek ar cilvēku, kurš apzinās, ka tie varētu būt pēdējie viņa dzīves mirkļi?

Labprāt atturētos no atmiņām par šo briesmīgo situāciju. Pastāstīšu, kā izskatījās atlase. Vesela grupa devās pie pirmās rindas sākuma. Divus soļus uz priekšu stāvēja vāciešu kapteinis. Viņš ieskatījās cilvēkiem acīs, aplūkoja katru un regulāri pacēla labo roku, pasakot: „Du!”, t.i. „Tu!”. Tas nozīmēja, ka šis cilvēks mirs bada nāvē. Tad viņš devās tālāk. Esesovieši izvilka nelaimīgo no rindas, pierakstīja numuru un atstāja malā zem sardzes. Katrs baidījās, ka pēc brīža pirksts var norādīt tieši uz viņa.

Kā uzvedās sv.Maksimilians?

Mēs ar tēvu Maksimilianu stāvējām septītajā rindā. Viņš atradās pa kreisi, starp mums bija divi vai trīs cilvēki. Kad rindas mums priekšā mazinājās, mūs pārņēma aizvien lielākas bailes. Vēlos pateikt, ka tādos brīžos cilvēkam nav vajadzīga neviena filozofija. Laimīgs ir tas, kam ir ticība, kurš var piesaukt žēlastību. Lūdzos Dievmātei. Jāatzīst, ka ne pirms, ne pēc tam nebiju lūdzies tik dedzīgi. Kaut gan blakus aizvien skanēja „Du!”, lūgšana mani iekšēji pārmainīja, paliku mierīgāks. Ticīgie cilvēki nebija tik ļoti šokēti. Viņi bija gatavi pieņemt savu likteni mierā, gandrīz kā varoņi. Tā ir liela lieta.

Esesovieši pagāja man garām, tad arī tēvam Maksimilianam. Viņiem „iepatikās” Francisks Gajonvičeks, 41gadīgais poļu armijas seržants, kurš stāvēja rindas beigās. Sadzirdot „Du!”, viņš iekliedzās: „Jēzu, Marija! Mana sieva, mani bērni!”. Protams, esesovieši nepievērsa uzmanību ieslodzīto vārdiem. Vēlāk Gajovničeks mums stāstīja, ka ja viņš netiktu nosūtīts nomirt bada bunkurā, viņš tā arī nebūtu uzzinājis, ka izšķirošā brīdī viņam no mutes nāks šis kliedziens.

Droši vien pēc atlases ieslodzītie sajuta atvieglojumu?

Mēs domājām, ka šis stāvēšanas murgs ir beidzies. Galva sāpēja, gribējās ēst, kājas bija pietūkušas. Pēkšņi manā rindā kaut kas sakustējās. Kāds starp ieslodzītājiem devās uz priekšu. Tas bija tēvs Maksimilians. Viņš gāja maziem solīšiem, jo apavos, kas bija taisīti no koka, savādāk nevarēja. Tie bija jāpietur ar kājas pirkstiem, lai nenokristu. Viņš devās taisni pie esesoviešu grupas, kuri uzturējās netālu no pirmās rindas. Mēs visi nodrebējām, jo tas bija noteikuma pārkāpums, kura ievērošana tika panākta visasākā un visbrutālākā veidā.

Iziet no rindas nozīmēja nāvi. Jauni ieslodzītie par šādu pārkāpumu tika sisti un rezultātā zaudēja spēju strādāt. Tas nozīmēja doties uz gāzes kameru. Bijām pārliecināti, ka tēvu Maksimilianu nogalinās pirms viņš izlauzīsies starp rindām. Tomēr notika kaut kas unikāls, kas nav ticis fiksēts nevienā no Trešā reiha 700 koncentrācijas nometnēm. Nometnes ieslodzītie nekad nevarēja nesodīti atstāt savu vietu. Vāciešiem tas bija kaut kas neiedomājams, viņi skatījās viens uz otru, nezinot, kas notiek.

Kas bija tālāk?

Tēvs Maksimilians gāja uz priekšu cietumnieka tērpā ar bļodu pie jostas, koka čībās. Viņš negāja kā ubags, nedz arī kā varonis. Viņš gāja kā cilvēks ar diženas misijas apziņu. Viņš mierīgi nostajās virsnieku priekšā. Tad nometnes priekšnieks beidzot attapās. Naida pilns viņš pajautāja savam vietniekam: "Was will dieses polnische Schwein?" („Ko grib šī poļu cūka?”) Viņi sāka meklēt tulku, bet izrādās, ka tas nav nepieciešams. Tēvs Maksimilians mierīgi atbildēja: "Ich will sterben für ihn", norādot uz Gajovničeku („Es vēlos mirt viņa vietā”).

Vācieši palika bez kustības ar izbrīnu sejās. Viņiem, kuri reprezentēja laicīgo bezdievību, nebija saprotams, kā kāds var vēlēties nomirt cita cilvēka vietā. Viņi skatījās uz tēvu Maksimilianu ar mēmu jautājumu: vai viņš ir sajucis prātā? Beidzot sekoja nākamais jautājums: "Wer bist du?" („Kas tu esi?”). Viņš atbildēja: "Ich bin ein polnischer katolischer Priester" („Esmu poļu katoļu priesteris”). Šis ieslodzītais publiski atzina, ka ir polis un pieder pie nacistu ienīstas tautas. Turklāt arī garīdznieks. Esesoviešiem priesteris bija kā sirdsapziņas pārmetums.

Interesanti, ka šajā dialogā tēvs Maksimilians ne reizi nelietoja vārdu „lūdzu”. Tas bija tikai viņa pieprasījums, kas salauza vāciešu virsnieku. Salauza tiesnesi, kurš bija uzurpējis tiesības lemt par dzīvību un nāvi. Piespieda viņu mainīt spriedumu. Tēvs Maksimilians uzvedās kā profesionāls diplomāts, kaut gan uzvalka, lentes un ordeņu vietā viņam bija cietumnieka tērps, bļoda un koka čības. Tajā brīdī iestājas kapa klusums. Tad notika kaut kas tāds, ko līdz šai dienai nespēj saprast nedz vācieši, nedz ieslodzītie. SS kapteinis uzrunāja tēvu Maksimilianu uz „jūs”: "Warum wollen Sie für ihn sterben?" („Kāpēc jūs gribat nomirt viņa vietā?”)

Līdz ar to sabruka visi kanoni, ko esesovietis sludināja iepriekš. Pirms brīža viņš nosauca tēvu Maksimilianu par „poļu cūku”, bet tad uzrunāja uz „jūs”. Esesovieši un virsnieku palīgi, kuri stāvēja blakus, nebija droši, vai pareizi sadzirdējuši. Tas bija vienīgais gadījums koncentrācijas nometņu vēsturē, kad augsti stāvošs virsnieks, kurš bija nogalinājis tik daudz nevainīgo, uzrunāja vienu no viņiem šādā veidā.

Tēvs Maksimilians atbildēja: "Er hat eine Frau und Kinder" („Viņam ir sieva un bērni”). Lūk, viss katehisms vienā frāzē! Viņš visiem mācīja, kas ir tēvišķība, ģimene. Viņš, cilvēks ar diviem doktora grādiem, kas tika aizstāvēti Romā, ar augstāko vērtējumu (summa cum laude), redaktors, misionārs, Krakovas un Nagasaki augstskolu pasniedzējs. Viņš uzskatīja, ka viņa dzīvība ir mazāk svarīga, nekā ģimenes tēva dzīvība! Cik brīnišķīga katehisma stunda!

Kā reaģēja vāciešu virsnieks?

Visi gaidīja, kas būs tālāk. Esesovietis bija pārliecināts, ka viņš ir dzīvība un nāves kungs. Viņš varēja likt piekaut ieslodzīto par noteikumu pārkāpšanu. Nemaz nerunājot par to, ka cietumnieks bija atļāvies uzstāties ar sprediķiem. Viņš varēja piespriest nāves sodu viņiem abiem. Pēc dažām sekundēm esesovietis sacīja: "Gut". Viņš piekrita tēvam Maksimilianam, atzina, ka viņam ir taisnība.

Tas nozīmēja, ka labais uzvarēja ļauno, maksimāli ļauno. Nav lielāka ļaunuma kā naida dēļ notiesāt cilvēku uz bada nāvi. Tomēr nav nekā labākā kā atdot savu dzīvību, lai cits varētu dzīvot. Vēlos uzsvērt, ka sv.Maksimilians atbildēja uz trim jautājumiem. Viņa atbildes bija kodolīgas un īsas, iekļaujoties četros vārdos.

Ko šī liecība nozīmēja jums, pārējiem ieslodzītajiem?

Vācieši atļāva Gajovničekam atgriezties rindā, bet tēvs Maksimilians ieņēma viņa vietu. Notiesātajiem bija jānoņem apavi. Bunkura durvis vērās vaļā, taču tikai tāpēc, lai iznestu ārā līķus. Tēvs Maksimilians gāja pēdējā pārī, palīdzot citam ieslodzītajam. Patiesībā tā bija viņu pašu izvadīšana vēl pirms nāves. Pirms ieiet blokā viņiem lika novilkt cietumnieku tērpus. Tad viņus iegrūda astoņu kvadrātmetru lielajā telpā. Auksta slapja grīda, melnas sienas, gandrīz bez saules gaismas. Tur notika kārtējais brīnums. Tēvs Maksimilians, kurš 20 gadus bija nodzīvojis ar vienu plaušu, izdzīvoja visilgāk. Nāves kamerā viņš uzturējās 386 stundas. Jebkurš ārsts atzīs, ka tas ir neticami.

Vāciešu bende ārsta halātā veica nāvējošu injekciju tēvam Maksimilianam. Bet arī tad viņš nemira. Viņi bija spiesti veikt vēl vienu injekciju. Tēvs Maksimilians nomira viņa aizbildnes Dievmātes Debesīs Uzņemšanas svētku vigīlijā. Visu mūžu viņš ilgojās strādāt un nomirt Bezvainīgās Jaunavas godam. Viņam tā bija lielākā laime.

Varētu ilgi runāt par darbiem, kas bija sv.Maksimiliana upura iedvesmoti. Viņš stiprināja nometnes pretestības grupu, cietumnieku slepeno organizāciju, kuras uztverē nometnes dzīve dalījās uz „pirms” un „pēc” viņa upura. Daudzi ieslodzītie izturēja dzīvi nometnē pateicoties šai organizācijai. Izdzīvoja divi no simts. Pateicoties žēlastībai esmu viens no šiem diviem. Francisks Gajovničeks ne tikai palika dzīvs, bet nodzīvoja vēl 54 gadus.

Mūsu svētais ieslodzītais pirmām kārtām atdzīvināja mūsos cilvēciskumu. Viņš bija garīgais gans bada kamerā, kurš sniedza atbalstu, vadīja lūgšanas, piedeva grēkus un ar krusta zīmi pavadīja mirstošos viņpasaulē. Mūsos, kuri bijām izdzīvojuši pēc selekcijas, viņš nostiprināja ticību un cerību. Iznīcības, terora un ļaunuma apstākļos viņš atgrieza mums cerību.

Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Nowe, nieznane fakty ! Przeczytaj wywiad ze świadkiem śmierci Św. Maksymiliana, fronda.pl
Foto: franciszkanie.pl

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 19 Augusts 2016 10:32