Ja gribi palūgt piedošanu, nedari tā!

Pirmdiena, 08 Augusts 2016 09:29

Mīļā miera labad. Jo tā nākas. Nervu dēļ. Lai nebūtu vainas sajūtas. Lai saglabātu cienījamu izskatu. Pastāv daudz veidu, kā palūgt cilvēkam piedošanu, bet tomēr neatvainoties.

Dusmas  

„Es Tev jau piecas reizes esmu atvainojusies, bet Tu atkal!” Reizēm mēs lietojam vārdu „piedod” dusmās, un tas nepalīdz izlīgt ar tuvāko. Tas ir dabiski, jo pārmetumu vai kritikas gadījumā mūsu „normālā” reakcija ir sevi aizstāvēt. Šādi mēs apspiežam vainas sajūtu, mēģinot to uzlikt otrai personai.

Ko darīt? Vienkārši uzgaidīt. Godīgi pateikt, ka dotajā mirklī mums ir grūti objektīvi izvērtēt notikušo, un ka mēs pie tā atgriezīsimies nedaudz vēlāk.

Piedod, bet...

Klasisks „atvainošanas” paņēmiens: „Piedod, bet Tu pats mani izprovocēji!” Tāpat var pateikt: „Piedod, bet es nemāku savādāk!” Patiesībā tas atkal ir lielisks veids, kā pāradresēt atbildību otram cilvēkam. Protams, mēs varam atsaukties uz gēniem, temperamentu, audzināšanu, kultūru un citiem faktoriem, kas nav no mums atkarīgi. Tādējādi var mazināt savu vainu. Tomēr vārds „bet” pārsvītro visu, kas stāv pirms tā. Viens vārds atceļ mūsu līdz šim pausto nožēlu.

Ko darīt? Nemēģināt savi attaisnot. „Piedod, ka to izdarīju. Neapzinājos, ka tas Tev būs tik sāpīgi. Lūdzu, piedod.”

Tev man jāpiedod!

Mūsu tradicionālā piespiešana. Ja jau mēs piekrītam zināmam diskomfortam, tad tuvākā pienākums ir mums piedot. Ja jau mēs noņemam nost „nemaldīguma” masku, tas notiek ne jau tādēļ, lai saņemtu atbildi: „Varbūt kādreiz Tev piedošu.”

Piedošana ir sāpīgas nožēlas, kā arī miera un uzticēšanās atgūšanas process, kas prasa laiku. Šeit nevar būt runa par „pienākumu” piedot. Ievainot var ātri, tomēr dziedināšanas ceļš var būt ilgs. Vienīgās zāles ir pacietība.

Ko darīt? Dāvāt otram cilvēkam laiku un uzmanību. Tie labi ārstē sirds brūces.

Palūdz tantei piedošanu!

Bērnu dzīves aktualitātes. Pieķerot mazo nekrietnā rīcībā, no viņa tiek prasīts palūgt piedošanu. Uzreiz. Tā esot labu manieru skola. „Ko viņš iedomājas? Manos laikos bērni to neatļāvās!”, „Mūsdienu bērni ir izlutināti bandīti!” Tā var turpināt ilgi. Tikai priekš kam?

Ko darīt? Protams, bērniem jāmāca atvainoties. Viņiem jāspēj sajust robežas un apzināties morālo ļaunumu. Bet vai no divgadnieka var sagaidīt, ka viņš apzināsies savas rīcības morālās sekas? Ar bērnu var aprunāties un paskaidrot, kā jūtas citi cilvēki. Var piedāvāt iespēju izlabot kļūdu. Skaidrs, ka ne vienmēr tas izdosies. Tomēr tas, kas šodien prasa pūliņus, rīt nesīs augļus. Katrā ziņā sarunāties ir labāk nekā izteikt spriedumus.

Skaļš strīds un klusais „piedod”

Tā tas gadās. Viens vārds. Divi vārdi. Nonāk līdz lielam strīdam, dusmām, pat naidam. Tad klusums. Asaras. Vai arī durvju aizciršana. Daudz vēlāk refleksija, attapšanās, iespējams, nožēla. Varbūt mēs pat pasakām klusu „piedod”. Ir labi? Tas atkarīgs no konteksta, jo par strīda lieciniekiem varēja kļūt, piemēram, mūsu bērni.

Pieaugušie bieži iedomājas, ka viņu strīdu laikā visa pasaule aizbāž sev ausis. Un tad viņi atgriežas pie ikdienas, it kā nekas nebūtu noticis. Tomēr apkārtējie bieži dzird visu šo bļaušanu, tomēr reti kad dzird kluso „piedod”. Mūziķis Roberts Fridrihs stāsta, ka pēc strīdiem ar sievu viņš vienmēr lūdz viņai piedošanu bērnu klātbūtnē. Līdz ar to bērniem tiek sniegta liecība, ka mēs varam pieļaut kļūdas, taču spējam arī tās labot.

Vai ar atvainošanos pietiek?

Tas ir tā kā noraut nost plāksteri – ātri un sāpīgi, bet tad var doties tālāk. Dzīve ir pārāk īsa, lai uzkavētos pie pagātnes. Mums taču jāpriecājas, nevis jāskumst. Palūdz piedošanu un viss! Vai tiešām?

Ievainojumu ārstēšana prasa kvalitatīvu diagnozi un labu terapiju. Piedošanā mums jāspēj saprast un jāredz, ka arī mēs esam saprasti. Bieži mums kaut kas jāpasaka par savām emocijām, par to, kas tieši mūs sāpinājis, vai ko mēs sagaidām. Tādēļ, lūdzot piedošanu jāspēj nevis skaisti runāt, bet uzmanīgi klausīties. Vārds „piedod” sāpīgu tēmu atklāj, nevis noslēdz.

Kas tālāk?

Piedot nenozīmē aizmirst. Mūsu attiecības ar attiecīgo personu tomēr paliek sāpinātas, tādēļ jāpacenšas kaut ko reāli mainīt, lai situācija neatkārtotos. Nesteigsimies ar solījumiem „vairs nekad!” Vienmēr paliek iespēja, ka noteiktos apstākļos mēs atkal reaģēsim līdzīgā veidā. Daudz godīgāk ir pateikt, ka mēs no visas sirds centīsimies laboties (te būtu jāprecizē, kā tieši mēs plānojam koriģēt savu uzvedību). Pie nosacījuma, ka mēs tiešām to vēlamies.

Kā atvainoties, lai reāli saņemtu piedošanu? Ar vēsu prātu, nevis emociju iespaidā. Īpaši neatliekot sarunu, lai ilgi nepaliktu dusmās, skumjās vai kaunā. Vietā, kas rada attiecīgu atmosfēru. Aci pret aci. Personīgi. Kad abas puses tam gatavas. Kad skaidri apzināmies, par kādu konkrētu rīcību vai vārdiem mēs lūdzam piedošanu. Patiesi. Piedošana jālūdz tieši par mūsu vārdiem un darbiem, nevis par to, kā kāds sajutās. To mēs ietekmēt nevaram.

Tā vietā, lai attaisnotu sevi un izvairītos no atbildības, radīsim apstākļus labai sarunai, mēģināsim ieklausīties, apzināsimies, ka mums nav visam jāpiekrīt, ļausim otram cilvēkam pastāstīt, ko viņš domā, kā jūtas. Un pievienosim tam arī autentisku gatavību reāli mainīties, lai nākotnē tas neatkārtotos.

Raksta autore: Anna Vilčinska (Anna Wilczyńska), katoļu publiciste, psiholoģe

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Antyporadnik przepraszania, deon.pl

Foto: Michael Coghlan, flickr.com