Vai sprediķiem obligāti jābūt tik garlaicīgiem?

Otrdiena, 28 Jūnijs 2016 09:02

Nezinu, vai esat kādreiz iedomājušies, kā jūtas priesteris uz ambonas stāstot sprediķi. Domāju un zinu to no savas pieredzes, ka viņš vienmēr kaut ko jūt. Tomēr rodas iespaids, ka reizēm daudzi priesteri (iespējams, arī es...) šodien nespējam sludināt Dieva Vārdu ar spēku un evaņģēlisko skaidrību. Ne jau katrs var būt lielisks orators. Tomēr katram pēc iespējas jāatveras Svētā Gara darbībai. Tam jānotiek pirms esam tuvojušies ambonai, lai sludinātu Labo Vēsti, jeb Kristu (nevis sevi pašu). Un te sākas grūtības. 

Šķiet, Dieva Vārda sludināšana ir tiešām ir sarežģīta māksla. Atceros, ka lekcijās mūsu profesors jokoja: pirms runāt sprediķi ievērojiet, ka 50% ticīgo jūs sadzirdēs, bet 50% „izslēgsies” vēl pirms jūs sasniegsiet ambonu. 

Dažreiz (īpaši jauni cilvēki) mēdz teikt, ka sprediķi baznīcā ir garlaicīgi un gari. Priesteris kaut ko stāsta, tomēr neviens tā līdz galam nesaprot, par ko ir runa. Savukārt puse klātesošo Euharistijā drīz vien iemieg. Vēl citi homīlijas laikā skaita spuldzītes baznīcas lustrā. Kas tad jādara priesterim, lai Dieva Vārds, ko viņš sludina, sasniegtu ticīgo sirdis? 

Pirmkārt, stāvot uz ambonas, priesterim jāpatur prātā, ka viņš sludina ne jau savā vārdā. Viņš to dara kā Jēzus Kristus priesteris. Es sludinu Kādu, ar Kuru identificējos, un Kuru mīlu vairāk par dzīvību. Sludinu Kādu, Kuru pazīstu, un Kuram ļauju darboties manā dzīvē. Par to skaisti runā Benedikts XVI: „Man jānodod tālāk kāda Cita vārdi. Tas vispirms nozīmē, ka man tie jāzina, jāsaprot, jāpieņem. Tomēr šī sludināšana paredz kaut ko lielāku nekā telegrāfista pozīciju, kurš korekti nodod svešus vārdus, neinteresējoties par to saturu. Man šie vārdu jāsludina pirmajā personā, man ar tiem jāidentificējas, lai tie kļūtu par maniem vārdiem. Šim Vēstījumam nepieciešams nevis tulks, bet liecinieks.”

Otrkārt, tam, kurš sludina no ambonas, jāsolidarizējas ar klausītājiem. Kāpjot uz ambonas, garīdzniekam jāatceras, ka priesteri turpina Jēzus misiju, kurš katru cilvēku uzrunājis ar lielu cieņu un mīlestību. Stāvot cilvēku priekšā, nedrīkstu līdzināties diktatoram vai kungam un valdniekam. Iespēja runāt no ambonas nesniedz nekādas privilēģijas. Sludinot Dieva Vārdu, tāpat palieku Dieva Vārda klausītājs kopā ar tiem, kuri stāv zem ambonas. Visi esam grēcinieki, kuriem nepieciešama atgriešanās. Solidaritāte ar klausītājiem prasa būt iejūtīgam pret cilvēku un viņa daudzveidīgo pieredzi. 

Treškārt, jāatceras, ko un kādā valodā es uzrunāju, un par ko ir vērts runāt. Es sludinu Dieva Vārdu konkrētiem cilvēkiem. Piemēra, es savādāk uzrunāšu bērnus un pieaugušos. Vēl viena nopietna problēma ir valoda. Runāt skaidri, saprotami, vienkārši un tēlaini, reizēm pat metaforiski. Pieskarties konkrētai dzīves realitātei. Un tad arī sniegt atbildi, kas izriet no Dieva Vārda, un kas ļauj saprast, kas jādara, lai manā konkrētā dzīvē būtu Dievišķā jēga un iekšējais skaistums. Bieži sprediķi ir garlaicīgi, jo tajos trūkst atbilžu uz jautājumiem, ko daudzi uzdod Dievam sirds klusumā.

Ceturtkārt, Labo Vēsti nepieciešams sludināt pozitīvā veidā. Tā vietā, lai nemitīgi runātu par grēka briesmām (ko mēs pārsvarā labi pazīstam), labāk parādīt skaistumu, kas piemīt dzīvei vienotībā ar Dievu, un ko cilvēki pazīst ne tik labi. Šķiet, vairums cilvēku nāk uz baznīcu cerības meklējumos. Bet Dieva Vārds ir cerības pilns. Evaņģēlijs ir Labā Vēsts. Daudzi priesteri to aizmirst. Uzstājoties uz ambonas, šie garīdznieki vēl vairāk ievaino cilvēkus. Priesteri nedrīkst izlikties par „morāles policiju”. Mums līdzīgi Jēzum jādziedina ar vārdu. Mums drīzāk jāglābj, nevis jānosoda. 

Piektkārt, nerunāt pārāk ilgi. Manuprāt, mūsu paaudzei un 21. gadsimta ļaudīm ir nopietnas problēmas ar ilgāku koncentrēšanos. Mums tika mācīts, ka 10 minūtes sprediķim ir maksimums. Dažreiz var būt nedaudz ilgāk. Skaidrs, ka vieglāk ir saprast un atcerēties kodolīgu un saprātīgu (laika ziņā) sprediķi. Runāšana, kas turpinās 30 minūtes, mūsdienās daudziem var kļūt par nepārvaramu šķērsli. 

Neuzskatu sevi par sprediķu speciālistu. Tomēr, pēc manām domām, pēdējās tiesas laikā mums, priesteriem, būs Dieva priekšā jāatbild arī par sprediķiem. Pateikt labu sprediķi ir sarežģīta māksla. Tomēr mēs taču visu spējam Tanī, kas mūs stiprina. (sal.Filip 4,13) Un tas mums būtu jāatceras, stāvot uz ambonas. Āmen. 

 

Pr. Rafals Sorkovičs SChr (Rafał J. Sorkowicz)

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Czy kazania muszą być aż tak nudne?.., fronda.pl

Foto: Emanueleflickr.com