Nobriedis priesteris

Trešdiena, 15 Jūnijs 2016 09:36

„Emocionāls briedums” ir jauns un populārs temats, īpaši ja tiek runāts par kristīgo formāciju. Šajā rakstā tas tiks aplūkots priesteru formācijas kontekstā, kas neizslēdz tā aktualitāti katra kristieša dzīvē. Atcerēsimies, ka visi kristieši ir „priesteriska tauta”, tātad tas, ko sakām par priestera aicinājumu, skar arī vispārējo kristiešu aicinājumu.

Viens no plašāk pazīstamajiem priesteru brieduma aprakstiem attiecībā uz emocionālo jomu atrodams apustuliskajā adhortācijā Pastores dabo Vobis: „Nepieciešams, lai priesteris, sekojot Jēzus piemēram, kurš zināja, kas apslēpts cilvēkā, spētu iepazīt cilvēka iekšējo pasauli līdz pat dziļumiem, atpazītu grūtības un problēmas, atvieglotu satikšanos un dialogu, panāktu uzticēšanos un veidotu mijiedarbību, paustu mierīgas un līdzsvarotas atziņas.”

Jāsaka, ka šeit Jānis Pāvils II izvirza visaugstākās prasības, ko grūti izpildīt pat attiecīgo jomu speciālistiem – psihologiem, psihiatriem vai psihoterapeitiem, lai gan viņi tam tiek speciāli sagatavoti. Tik augsta latiņa izraisa daudz jautājumu. Kā lai topošie priesteri (kā arī citi ticīgie) sasniedz tik augstu emocionāla brieduma pakāpi? Kā lai izvērtē kandidāta uz priesterību vai klosterdzīvi potenciālu šajā jomā? Kādas metodes jālieto, lai palīdzētu viņiem sasniegt šo virsotni?  

Konkrēti cilvēki, nevis augsti ideāli

Pirmais un galvenais formācijas instruments ir audzinātāja vai formatora personība. Neviena informācija vai ideāls, audzināšanas tehnika vai metode nevar aizvietot cilvēku, kas kļūst par piemēru semināristiem un novičiem. Līdz ar to pirmais un galvenais kritērijs kandidāta briedumam ir viņa audzinātāja, noviciāta vadītāja vai garīgā tēva personība. Šī elementārā patiesība ir atspoguļota arī iesvētīšanas liturģijā, kad bīskaps uzdod jautājumu par kandidātu gatavību, bet atbildīgais saka: „Apkopojot ticīgo un atbildīgo personu viedokli, apstiprinu, kas kandidāti atzīti par cienīgiem.” 

Kā tad šī patiesība izpaužas formatoru sagatavošanā? Kas viņiem ļauj saskatīt to, kas „cilvēkā apslēpts”? Vēlos uzsvērt, ka šajā lietā nepietiek tikai ar teoriju, jo nepieciešama arī prakse, turklāt kādas citas personas uzraudzībā. Iedomāsimies, ka pēdējā kursa seminārists sarunās ar garīgo tēvu un semināra vadītāju pauž bailes no iesvētībām. Šīs bažas var būt saistītas ar to, ka jaunais cilvēks jau divus gadus ir iemīlējies kādā sievietē. Iespējams, formatori, būdami informēti par lēmuma pieņemšanas apstākļiem, tomēr mierina kandidātu un aicina viņu pieņemt priesterības sakramentu. Pēc dažiem gadiem viņš pamet priesterību un uzsāk kopdzīvi ar šo sievieti. Kādēļ tā notiek? 

Uzklausot katru no iesaistītajām pusēm, varētu likties, ka neviens nav pieļāvis nekādas kļūdas. Semināristam bijis bail gan no iesvētībām, gan no semināra pamešanas. Garīgais tēvs un rektors aicinājuši viņu izturēt pārbaudījumus, uzskatot kandidātu par godīgu un prognozējamu cilvēku. Tāpat viņi varētu atsaukties uz psiholoģiskajiem izmeklējumiem pirms kandidāta uzņemšanas seminārā, kas apliecināja, ka viņš ir psihiski vesels. 

Tomēr formatoriem šajā gadījumā pietrūka instrumentu, lai sniegtu semināristam atbalstu viņa problēmās. Ārējā perspektīvā viņa situācija tika vērtēta psihiskas normas un pataloģijas kontekstā. No iekšēja skatu punkta garīgais tēvs vīrieti vērtēja tikuma un grēka kontekstā. Arī šeit nebija nekā, kas izraisītu bažas. Tomēr pietrūka kāda, kurš varētu pareizi interpretēt kandidāta bažas, saprast to cēloņus un palīdzēt tās „pārstrādāt”. Aicinājuma ziņā kandidāts nav bijis iekšēji līdzsvarots. Ļoti iespējams, ka arī pēc garīgā aicinājuma pamešanas viņš savā dzīvē cietīs no emocionāla brieduma trūkuma. 

Psiholoģiskā izpēte, kas parasti tiek veikta, uzņemot kādu Baznīcas institūcijās, ir ļoti noderīga, bet nepietiekoša. Tā ļauj atsijāt psihiski slimas personas vai personas ar nopietniem traucējumiem, kā arī noteikt viņu iespējamās grūtības kopienā. Ir zināms, ka daļa psihisko slimību attīstās vēlāk, kad cilvēks jau ir dziļi iesaistījies aicinājuma piepildīšanā. Turklāt „norma” un „pataloģija” ir tikai robeža, kas neatspoguļo plašu psihisko grūtību spektru, piemēram, t. s. robežstāvokļus (borderline). Tādēļ paliek jautājums, vai drīkst uzņemt seminārā kandidātus robežstāvoklī un kā viņiem reāli palīdzēt formācijas ietvaros. Semināru darba prakse bieži šo palīdzību nesekmē. 

Parasti uz konsultāciju pie psihologa atnāk nevis tie, kuriem viss ir labi, bet tie, kam ir problēmas. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ar pārējiem viss ir kārtībā. Gadās, ka seminārista kontakts ar psihologu kļūst par signālu, ka viņš ir jāizslēdz no institūcijas. Turklāt psiholoģisko palīdzību nav iespējams sniegt ātri. Tādēļ semināristi bieži slēpj simptomus, kas liek viņiem uztraukties, izvairoties no kontaktiem ar speciālistiem. Problēmas atgriežas un pieaug daudz lielākā apjomā tad, kad spiediens un kontrole no semināra vadības puses pazūd. Tas varētu būt galvenais iemesls priesteru dzīves krīzēm pirmajos kalpošanas gados. 

Atsevišķs jautājums ir audzinātāju un formatoru loma, kā arī viņu priekšstats par to, kādi procesi norisinās viņiem apkārt un viņos pašos. Vispirms viņiem jāapzinās savas vājības un jāprot mācīties. Visvairāk cilvēka vājības izpaužas tieši tad, kad viņš nonāk vadošos posteņos vai veic audzinātāja funkcijas. Kā raksta slavenais psihiatrs Otto Kernbergs, vadītāja personība izplatās pa visu institūciju. Katrā slēgtā kopienā varētu viegli uzrakstīt pamācību „Par manipulēšanas veidiem ar vadītājiem”. Pietiek uzklausīt padoto viedokļus, lai saprastu, kas un kā jādara, lai dabūtu sev izdevīgu atļauju vai vismaz radītu labu iespaidu. Diemžēl priekšnieki bieži neapzinās noteiktus psiholoģiskos mehānismus un līdz ar to ļaujas manipulācijām. 

Process, nevis rezultāts

Nākamais jautājums: vai emocionāls briedums ir izejas punkts vai drīzāk formācijas mērķis? Dažreiz par kandidātiem uz priesterību un klosterdzīvi kļūst personas ar personības vai emocionālām grūtībām. Piemēram, tie var būt seksuālas vardarbības upuri, cilvēki ar identitātes problēmām (dzimums, seksualitāte), bērni no patoloģiskām ģimenēm (piemēram, vecāki ir alkoholiķi) un tml. Būtu grūti viennozīmīgi atteikt šādiem cilvēkiem uzņemšanu seminārā vai klosterī. Skaidrs, ka Dievs aicina tos, kurus pats vēlas. Tomēr adekvātas palīdzības nesniegšana šiem kandidātiem var izraisīt traģiskas sekas. 

Piemēram, alkoholiķu bērnus var viegli pataisīt par „ticības mocekļiem”, jo viņu psihodinamika saskan ar attiecīgām nostājām. T. s. „varoņi” gatavi atdot dzīvību par Dievu un Baznīcu, tomēr tikai pašā sākumā, jo vēlāk var izrādīties, ka viņi galīgi neder kopienas dzīvei. Kristīgā „sevis aizliegšana” nedrīkst balstīties uz pašiznīcinošiem psihiskiem mehānismiem. „Atteikšanās no sevis” nedrīkst būt pašcieņas trūkuma un naida pret sevi izpausme. Savukārt pazemība nedrīkst balstīties uz neapzinātas vajadzības sevi noniecināt. 

No otras puses, pieredze un pētījumi liecina, ka veselas un emocionāli apmierinātas personas smagos apstākļos ir tendētas izvairīties no attīstības, jeb cenšas saglabāt komfortu un sevi pasargāt, kā rezultātā nonāk regresijā. Tādēļ emocionālo briedumu būtu pareizāk uztvert nevis kā konkrētu stāvokli, bet kā procesu un adaptācijas prasmi. Nobriedis cilvēks prot mijiedarboties ar tiem, kas atrodas viņam apkārt, viņš adaptējas aktuālai situācijai un turpina attīstīties. 

Līdz ar to, pirmkārt, būtu jāvērtē kandidāta gatavība mainīties. Tāpat jāzina šīs personas grūtības. Jāuzdod jautājums, kā tā tiek galā ar savam problēmām un ko plāno darīt turpmāk. Spēja apcerēt savus emocionālos stāvokļus un nosaukt tos vārdā neapšaubāmi ir brieduma pazīme. Ja kāds saka: „Man bija problēmas ar masturbāciju, bet šis periods jau noslēdzies. Slava Dievam!”, tad tas, protams, dod pamatu pateikties Dievam. Taču der uzdot jautājumu: „Kā tu iedomājies nākotnes dzīvi celibātā?” Pēc atbildes var daudz ko prognozēt vai vismaz saprast, vai kandidātam nepiemīt maģiskā domāšana („Visas grūtības jau pagātnē, tagad es dzīvošu klosterī ilgi un laimīgi”). Reālistiskāk skanētu šāda atbilde: „Neesmu drošs, tomēr gribu to risināt un godīgi par to runāt ar garīgo vadītāju.” 

Seksuāls briedums jeb šīs jomas izdzīvošana veselīgā veidā ir svarīgs emocionāla brieduma elements. Problēmas ar seksualitāti ir lakmusa papīrītis personas briedumam kopumā. Pārrunās ar kandidātiem nedrīkst noklusēt šo svarīgo formācijas aspektu. Jāatceras, ka kanoniskās tiesības aicina kandidātus atklāt sirdsapziņu garīgo tēvu un vadītāju priekšā. 

Šeit varētu pievērsties sarežģītai un kutelīgai masturbācijas problēmai. Vēl nesen masturbācijas fakts tika uzskatīts par šķērsli priestera iesvētīšanai vai klosterdzīves solījumiem, kaut gan skaidrs, ka tā bija ļoti vienkāršota pieeja (līdz ar to arī ērta no praktiska viedokļa). Vai tā ir pasargājusi Baznīcu no smagiem pārkāpumiem šajā jomā? Var pat apgalvot pretējo: apspiesta seksualitāte mēdz eksplodēt nekontrolētā veidā. 

Uz vecām kongregācijām un tradicionāliem semināriem nāk jauni cilvēki, kuri ir audzināti pēc mūsdienu standartiem. Dažreiz viņus pārsteidzīgi pakļauj seno regulu spiedienam (piemēram, klusēšana, „pazemīgs skatiens”, priekšroka vadītājiem un tml.). Tomēr pēc kāda laika tas sāk izraisīt neapmierinātību. Jaunais vīns pārplēš vecos traukus: kanoniskā klusēšana netiek ievērota, acis „šauj” pa labi un pa kreisi, bet vadītājs jūtas gandrīz kā cietuma uzraugs. Rodas nopietns formācijas jautājums: vai šī jaunatne ir emocionāli nenobriedusi, vai arī tradicionālie noteikumi neder mūsdienu laikmetam? 

No vienas puses, jaunatne ir emocionāli nenobriedusi, tomēr svētas regulas (kuras nav zaudējušas savu aktualitāti) tikušas pielietotas par agru. Te nepieciešams virzīties pakāpeniski: respektējot dabas likumus, pamazām ievest kandidātus seno regulu dziļumā. Vienlaicīgi nedrīkst pielāgot regulas mūsdienu cilvēkam. Diemžēl tas notiek, kad vadība iecietīgi izturas pret necienīgu uzvedību, uzturot nepamatotas cerības, ka šī „iecietība” brīnumainā veidā vainagosies ar labiem augļiem. 

Tātad, par emocionālo briedumu vairāk liecina cilvēka spēja mainīties, būt elastīgam un uzticīgam, uzņemties atbildību par sevi pašu. Pārfrāzējot slaveno „AA” lūgšanu, varētu teikt: „Kungs, ļauj man būt elastīgam, kad to prasa apstākļi, vai arī nelokāmi un drosmīgi aizstāvēt manas vērtības, ja tieku tam aicināts, bet vispirms dāvā man gudrību, lai spēju atšķirt vienu no otra. Āmen.” 

Briedums, nevis tikai emocionālā inteliģence

Būtu grūti runāt par emocionālu briedumu, nepieskaroties pēdējo gadu psiholoģiskam hītam, kas ir „emocionāla inteliģence”. Elementārs piemērs. Melim parasti piemīt unikālas spējas atpazīt un regulēt savas un citu cilvēku emocijas, tātad, viņam ir augsta emocionāla inteliģence. Tomēr mēs nevarētu viņu nosaukt par emocionāli nobriedušo. Viņš var ar asarām acīs stāstīt, ka viņam trūkstot naudas, lai tiktu līdz mājām. Parasti šādos gadījumos mēs pielietojam savu emocionālo inteliģenci, lai meli atmaskotu. Visbiežāk tas neizdodas, tādēļ mēs paliekam aizkaitināti. Un nedod Dievs, ja kāds šajā brīdī piesauks šķietami atbilstošu Kalna sprediķa fragmentu: „Un tam, kas grib ar tevi iet tiesā un paņemt tavus svārkus, atstāj viņam arī mēteli!” (Mt 5, 40).

Tomēr būtu noderīgi izmantot šādas situācijas, lai pieaugtu briedumā un mācītos saskatīt to, kas notiek cilvēka sirdī. Galu galā priestera kalpošana ļoti bieži saistīta tieši ar negodīgiem cilvēkiem, kuri zog, melo un netur savu vārdu. Spēja ieiet šādā pasaulē un vienlaikus palikt uzticīgam saviem principiem ir labs emocionālās inteliģences pārbaudījums. 

 

Raksta autors: Stanisław Morgalla SJ, psihologs, garīgais vadītājs, Pontifikālās Gregora Universitātes pasniedzējs (Roma)

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Kiedy ksiądz nie jest w pełni dojrzały, deon.pl

Foto: Roman Catholic Archdiocese of Boston, flickr.com