Cīņa par priesterienēm. Kādēļ liberāļiem nav izredžu?

Otrdiena, 07 Jūnijs 2016 09:14

/Marks Jermaks/

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinodes lēmums par sieviešu ordinācijas aizliegumu izraisījis sašutuma vilni liberāļu aprindās. Kā parasti, par kristietības ceļiem pie mums visvairāk uztraucas tie, kuri Dievu neatzīst vai arī mēģina Viņu veidot „pēc sava ģīmja un līdzības”.

Jautājums par iespēju iecelt sievietes par draudžu ganiem nav tikai iekšēja diskusija vienas denominācijas ietvaros. Plašākā kontekstā uzbrukumus par „neiecietību” un „seksismu” piedzīvo visi mūsdienu kristietības virzieni, kuri liberālu reformu vietā izvēlas uzticību Bībelei. Ņemot vērā, ka sieviešu ordinācija ir reliģisks jautājums, nevienam nav loģiska pamatojuma diskusijā pielietot politiskus argumentus. Tādēļ „modernistu” runas par nepieciešamību nodrošināt dzimumu līdztiesību Baznīcas hierarhijā varētu vienkārši neņemt vērā. Turklāt paši liberāļi nepārtraukti skandina, ka Baznīcā ir atdalīta no valsts. Tātad, Baznīcai ir visas tiesības risināt savas iekšējās lietas nerēķinoties ar politisko modi. 

Daudz vairāk sarūgtina pašu kristiešu mēģinājumi viltot Svēto Rakstu patiesības, safabricējot šķietami bībeliskus argumentus ordinēšanas lietā. Šī stratēģija pret tradicionālo kristietību tiek pielietota visā pasaulē, līdzīgā veidā apgalvojot, ka Dieva Vārds nenosoda homoseksuālas attiecības, abortus, kopdzīvi ārpus laulības, u. tml. Lai pārtrauktu debates par nepieciešamību iekļaut sievietes Baznīcas hierarhijā, pietiktu ar vienu vienīgu citātu: „Bīskapam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram.” (1 Tim 3,2) Tomēr šādi sīkumi netraucē liberālo protestantisma virzienu „bīskapēm” turpināt apgalvot, ka tieši viņas apdāvinātas ar vienīgo korekto un pietiekoši mūsdienīgo Bībeles izpratni. 

Tomēr „neiecietīgais” apustulis Pāvils brīdina: „Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal. 1:8) Pēdējo desmitgažu pieredze daudzos protestantisma virzienos skaidri liecina, ka mēģinājumi reformēt doktrīnu un atkāpties no Rakstiem garīgo krīzi nevis atrisina, bet padziļina. 

Liberāli noskaņotie katoļu teologi un garīdznieki ar pasaulīgo plašsaziņas līdzekļu atbalstu periodiski cenšas ierosināt diskusijas par „progresa” ieviešanu arī katolicismā. Tomēr vēl 1994. gadā sv.Jānis Pāvils II skaidri pasludinājis, ka Baznīcai vienkārši nav pilnvaru atļaut sieviešu ordināciju. Kā pamatoti atzīst jezuītu priesteris Dariušs Kovaļčiks (Dariusz Kowalczyk SJ), plašākā kontekstā sieviešu ordinācija ir ne tik abstrakti teoloģisks, cik garīgs jautājums par sievietes vietu Baznīcā. Kreisi orientētie domātāji uzskata, ka to var atrisināt, pārdalot varu Baznīcas struktūrās, ieviešot dzimumu kvotas u. tml., tomēr viņi neņem vērā, ka Dieva Valstība nav no šīs pasaules, un tās veidošanā nevar balstīties uz modernā liberālisma principiem. 

Daudzu gadsimtu garumā nevienam Baznīcā neradās vēlme ieviest „priesterieņu” institūtu. Piemēram, Florences un Tridentes koncilos, kuru laikā tika apcerēti daudzi ar sakramentiem saistītie jautājumi, nekas netika runāts par sieviešu ordināciju, jo visiem bija skaidrs, ka sievietēm no Dieva uzticēta cita misija. 

Pirmo reizi vēsturē jautājums par sieviešu ordinēšanu tika aktualizēts XX gadsimta sākumā atsevišķās protestantu draudzēs, kas nav brīnums, jo protestantisma izpratne par priesterisko kalpošanu būtiski atšķiras no tradicionālās pieejas katoļticībā un pareizticībā, kur priesterību atzīst par sakramentu. Tiesa, pēc Otrā Vatikāna koncila arī daži katoļu teologi uzstājās par radikālām reformām. Šī diskusija, kā arī anglikāņu lēmums atļaut sieviešu ordināciju, pamudināja Jāni Pāvilu II uzrakstīt apustulisko vēstuli „Ordinatio sacerdotalis”, kurā skaidri un gaiši norādīts, ka priesterības sakramenta piešķiršana tikai vīriešiem pieder pie „nemainīgās un universālās Baznīcas tradīcijas”. Šo mācību 1995. gadā vēlreiz apstiprināja Ticības Mācības Kongregācija, norādot, ka „tā balstās Dievā Vārdā un no pirmsākumiem ievērota Baznīcas tradīcijā.” 

Kā norāda pr.Kovalčiks, galvenais arguments pret sieviešu konsekrāciju par priesteriem ir paša Jēzus Kristus piemērs, Kurš izvēlējās par apustuļiem tikai vīriešus. „Aicinot tikai vīriešus, Kristus to darīja pilnīgi brīvā un suverenā veidā. Viņš to darīja tādā pašā brīvībā, ar ko savā rīcībā apstiprināja sievietes cieņu un aicinājumu, nepielāgojoties dominējošām paražām un tradīcijām.” (Jānis Pāvils II, Mulieris dignitatem, 26). Evaņģēliju tekstos skaidri redzam to cieņu un mīlestību, ar ko Kristus izturējies pret sievietēm. Tāpat starp Viņa sekotājiem jau sākotnēji bija abu dzimumu pārstāvji. Priesteriskā kalpošana, kas paredzēta tikai vīriešiem, nav un nevar būt sieviešu diskriminācija, tāpat kā sieviešu mātišķība nediskriminē vīriešus. 

Jāņem vērā tas, ka 2000 gadu laikā Baznīca nav atbalstījusi sieviešu ordināciju. Lai mainītu šo pieeju tīri teorētiski būtu nepieciešama īpaša Svētā Gara zīme, kas nekad nav tikusi saņemta. Daudzu svēto sieviešu piemērs liecina, ka piederība šim dzimumam katolicismā netraucē ne dzīvot Dieva žēlastībā, ne arī ietekmēt to, kas Baznīcā notiek. Tādu svēto kā Avilas Terēze vai Katrīna no Sjēnas autoritāte un ietekme Rietumu kristietība paliek milzīga pat daudzu gadsimtu garumā. 

Šķiet, galvenais „empīriskais” arguments par labu tam, ka atteikšanās no sieviešu ordinācijas neapšauba viņu cieņu kristietībā, ir Jēzus Māte, Kura, kā zināms, nav cīnījusies par „priesterienes” amatu. „Tas fakts, ka Vissvētākā Jaunava Marija, Dieva un Baznīcas Māte, nav saņēmusi apustulisku misiju vai priestera statusu, skaidri norāda, ka sieviešu nepielaišana ordinēšanai nenozīmē viņu cieņas pazemošanu vai diskrimināciju. Runa ir par uzticību visuma Kunga ieceres gudrībai,” piebilst Jānis Pāvils II. (Ordinatio sacerdotalis, 3)

 

Foto: Paolo Braiucaflickr.com