Marija ticības gaismā

Trešdiena, 11 Maijs 2016 22:59

Marijas godināšanas mēnesī publicējām dažus fragmentus no slavenā franču teologa, Bernāra Sesbuē, grāmatas “Marija ticības gaismā”, kas mūsdienu katoļus rosina iedziļināties Dievmātes godināšanas teoloģiskajos jautājumos, savukārt protestantiem palīdz atbrīvoties no aizpriedumiem. Sesbuē atzīst, ka viņa darba “pieticīgais uzdevums ir izdarīt īsu aktualitāšu kopsavilkumu kopš Vatikāna II koncila piedāvātā pavērsiena ar Jaunavu Mariju saistītajā refleksijā un šajā kontekstā ievietot arī Dombas ekumeniskās grupas specifisko artavu, jo šī grupa ir nākusi klajā ar katoļiem un protestantiem kopīgu dokumentu par Mariju.”

No ievada

Neaizmirsīsim, ka Jaunava Marija ir ne tikai fundamentāla doktrināla tēma katoļu un pareizticīgo teoloģijā, bet arī spēcīgs (pozitīvs vai negatīvs) afektīvas piesaistes priekšmets. Un tas reizēm katoļus noved pie dažiem bīstamiem pārspīlējumiem, savukārt protestantos vēl mūsdienās tas mēdz radīt aizkaitinājumu un noraidījumu. Nav jau tā, ka viņi būtu apvainojušies uz pašu Jaunavu Mariju. Viņi labprāt atzīst, ka Marija ir nozīmīga bibliska figūra. Protestantu reakcija ir saistīta ar spontānām aizdomām par Marijas pielūgšanu vai par Marijas lomas pārspīlēšanu katoliskajā Baznīcā. Mūsdienās, runājot par Mariju, mums ir jāņem vērā gan jaunā situācija kā no doktrinālā, tā no dievbijības viedokļa, gan mūsu kristīgo brāļu jūtīgums. Pēdējiem ir visas tiesības sagaidīt, ka mēs viņiem stāstītu par Mariju, pilnībā respektējot attaisnošanu žēlastībā ar ticības palīdzību, kā arī pilnīgi apliecinot Mariju kā radību, kuru izglāba viņas Dēls, Kristus, Dieva Dēls.

 

Marijas „līdzdarbība”

Pirmais punkts neapšaubāmi pārsteigs daudzus katoļus, kuri par to pat nenojauš. Tomēr to kādreiz ar vislielāko skrupulozitāti formulēja Karls Barts. Katoļu doktrīna uzskata, ka Marija vispirms ar savu Fiat un vēlāk ar lomu, kāda viņai bija savas mātišķības dēļ, un, visbeidzot, ar savu klātbūtni pie krusta ir „līdzdarbojusies” Kristus veiktās pestīšanas īstenošanā. Turpretī luterāņu un reformātu doktrīna par attaisnošanu ticībā izslēdz iespēju, ka cilvēciska darbība varētu papildināt izcilo darbu, ko ekskluzīvi paveica Kristus. Šeit mēs runājam par Reformas centrālo jautājumu. No tā ir atkarīgas žēlastības un brīvības attiecības.[1]

Protestanta sirdsapziņa – bet varbūt tas attiecas arī uz dažiem katoļiem? – spontāni interpretē katoļu pozīciju šādi: Marija, strādājot plecu pie pleca ar Kristu, pienes pati savu akmeni mūsu pestīšanas būvē. Lai būtu skaidrāk, teiksim tā: Kristus ir veicis pestīšanu gandrīz visā pilnībā, par 90 %, varbūt pat par 99 %, taču viena maza daļiņa pienākas Marijai, un tādējādi viņa kļūst par „līdzatpestītāju” kopā ar Kristu. K. Barts tādējādi atkārtoti runā par Marijas darbību, kas ir pilnīgi „neatkarīga” no Kristus darba.[2] Jo minētā interpretācija ir smaga herēze, kuru katoļu doktrīna nekad nav apliecinājusi. Terminu „līdzatpestīšana” ir jāuzskata par nepilnīgu un aizmirstamu, sekojot pontifikālo dokumentu paraugam, kas no šī termina sistemātiski izvairās. Ir būtiski to skaļi un labi dzirdami atkārtot, kad uzzinām, ka klajā nāk vesela virkne lūgumu, kuru izteikšanu iedrošina daži kardināli un bīskapi, – pašlaik tiek pieprasīts, lai Roma minēto un vēl citus mariāniskos titulus definētu kā dogmu. Starptautiskā komisija, kuru Vatikāns izveidoja, lai pētītu šo jautājumu, izteica savu pārsteigumu par šādu lūgumu, kas nepārprotami ir pretrunā pārdomātajām vadlīnijām, ko pieņēma Vatikāna II koncils.

Patiesībā Marija vienmēr paliek cilvēku pusē. Viņai pestīšana ir nepieciešama tāpat kā pārējiem, pat ja saskaņā ar katoļu doktrīnu viņas pestīšana izpaudās kā pasargāšana, nevis viņa tika šķīstīta no grēka. Marija ir pirmā, kas bauda Kristus krusta augļus. Viņas līdzdalība tātad visā pilnībā atrodas brīvas ticības atbildes pusē. Pestīšanas iniciatīva simtprocentīgi pieder Kristum. Vai tad svētais Augustīns nav sacījis, ka „tad, kad Dievs vainago mūsu nopelnus, Viņš nevainago neko citu kā savas paša dāvanas”[3]? Tāpēc Marijas līdzdarbība nevar būt „neatkarīga”. Tā pilnībā ir Dieva žēlastības auglis. Tās izcelsme ir tāda pati kā jebkura kristieša brīvības sadarbība ar žēlastību, pat ja Marijas līdzdalība ir šādas sadarbības izcilākais paraugs. Sadarboties ar žēlastību vienmēr nozīmē tai atbildēt žēlastībā. Vārds atbilde atsaucas uz atbildības un brīvības jēdzieniem. Lai žēlastība patiešām būtu žēlastība, ir nepieciešams to pieņemt. Jebkura dāvana ir jāpieņem, lai tā patiešām kļūtu par dāvanu.

Šāds problēmas paplašinājums to dara vēl jo sarežģītāku, jo tas attiecas uz aspektu, kas vienmēr ir raisījis strīdus starp katoļiem un protestantiem: nevis attaisnošana caur žēlastību ar ticības palīdzību, jo par šo jautājumu ir fundamentāla vienprātība, bet gan tas, kādas ir attaisnošanas sekas attaisnotajā cilvēkā. Lai gan attaisnošana tiek saņemta „pasīvi”, tā atbrīvo un „rada jaunu aktivitāti”, jaunu darbību. Šāda teksta izpratne, manuprāt, ir izšķirīgais paskaidrojums jautājumā, kas tālu pārsniedz Jaunavas Marijas tēmu un var attiekties uz dialogu par Baznīcu. Strikti doktrinālā plānā šis neapšaubāmi ir dokumenta vislielākais panākums.

 

Jēzus brāļi un māsas

Tālāk seko jautājums par Jēzus brāļiem un māsām Evaņģēlijos – jautājums, no kura ir atkarīga Marijas mūžīgā jaunavība. Godīgā status quaestionis dokuments izšķir vēsturisko, ekseģēzes un ticības plānu. No vēsturiskā viedokļa raugoties, ir pazemīgi jāatzīst, ka nevar atrast nevienu neapgāžamu pierādījumu ne tam, ka runa ir par miesīgajiem brāļiem un māsām, ne tam, ka ir runa par brālēniem un māsīcām. „Gan no vienas, gan no otras puses apkopotie argumenti var tikt reducēti līdz viegli apgāžamiem pieņēmumiem.”[4] Evaņģēlistus patiešām interesē nevis miesīgie, bet gan garīgie brāļi. No ticības viedokļa gan katoliskā Baznīca, gan pareizticīgā Baznīca uzskata, ka Rakstos pieminētie fakti nekādā ziņā nav pretrunā ticībai, kas šajā jautājumā attīstījās senajā Baznīcā. Mūžīgās jaunavības apliecināšana bez šaubām nav bibliska, taču tā ir Baznīcas apceres auglis, uzskatot, ka dievišķā mātišķība ietver mātes pilnīgu veltīšanos dēlam un dara neiespējamu to, ka Marijai varētu būt bijusi laulāto tuvība. Rakstos minētā „Jēzus jaunavīgā māte” Efezas koncila gaisotnē kļuva par „Mariju, mūžamjaunavīgo Dieva Māti”.

Tomēr lielais vairums šodienas protestantu – kaut arī starp viņiem nav vienprātības – uzskata, ka „drošu ticības apgalvojumu nevar pamatot uz neskaidru apliecinājumu Rakstos”[5]. Taču daži protestanti pauž domu, ka „Marijas mūžīgās jaunavības apliecinājumam varētu būt garīga jēga, kuru nevajadzētu noraidīt”[6]. Šajā delikātajā aspektā teksts atstāj lasītāju jautājuma priekšā.

 

Marijas aizbildniecības piesaukšana

Pēdējais aplūkotais aspekts ir Marijas un svēto piesaukšana, proti, mariāniskais kults. Katoļiem te no jauna būtu jāiemācās, ka, strikti runājot, mēs „nelūdzam” svētos. Ar šāda kulta formu drīkst vērsties tikai pie Trīsvienīgā Dieva. Taču mēs piesaucam svētos, lai viņi lūdz Dievu par mums. Galveno pierādījumu tam sniedz svēto litānija, kur katru invokāciju pavada atbilde: „Lūdz par mums!” – un arī lūgšanas Esi sveicināta otrā daļa, kas mums liek teikt: „Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums, grēciniekiem...” Gan katoļi, gan protestanti ir vienisprātis par to, ka Marija ir jāgodina un viņai ir jālīdzinās. Viedokļu atšķirības ir par to, vai viņu nepieciešams piesaukt, jo protestanti noraida jebkādu svēto aizbildniecību. Bet vai gan šī atšķirība nekļūst gluži niecīga, ja visi pieņem Marijas cildināšanu un ja svēto aizbildniecība galu galā iekļaujas Dēla debešķīgajā aizbildniecībā un tajā, kā Svētais Gars aizbildina mūsos?

 

Secinājumi

Kā lai runā par Mariju mūsdienās? Šo lappušu uzdevums bija mēģināt ieskicēt šodienas mariāniskā diskursa iezīmes gan katoļu, gan ekumeniskajā plānā. No tā var gūt vairākas noderīgas pamācības, kuras sniedzas tālāk par to, ka vienkārši tiek piedāvāts līdzsvarots skatījums starp pretrunas raisošiem pārspīlējumiem, starp tiem, kuri Mariju noraida, un tiem, kuru dedzība ir pārmērīga. Šajā jautājumā jau Vatikāna II koncils mūs aicināja „atturēties no jebkādas nepatiesas pārspīlēšanas, tāpat kā no pārmērīgas nedrošības”[7].

Mariju nekad nevajadzētu izolēt no kristīgās ticības mācības kopumā, viņa vienmēr ir jāiekļauj pestīšanas darbībā, kas rod savu centru Kristus personā. Mariju var uzlūkot tikai „attiecībā pret Dievu un pret Kristu” (Pāvils VI) un līdzattiecībā pret Baznīcu. Uz sludināšanu un devociju jāattiecina tas pats, kas tiek attiecināts uz teoloģiju. Marija ved pie Kristus, un tradicionālā ikonogrāfija vienmēr viņu rāda vai nu ar savu mazo bērnu uz rokām, vai nu līdzās Viņa izmocītajai miesai, kad Viņš ir noņemts no krusta.

Mariju, kuru Evaņģēlijos sauca par „Jēzus māti” (Mt 2, 13; Mk 3, 31; Lk 1, 60; Jņ 2, 1, utt.), Baznīca apliecina par „Dieva Māti”. Viss, kas viņu skar, izriet no šīs mātišķības un tajā atgriežas. Marijas personas cieņa pastāv tajā, ka Dievs viņu izvēlējās un tā bija tīra žēlastība. Viss pārējais rod savu pamatojumu vienīgi šajā faktā un ir tikai tā sekas.

Marija vienmēr ir jāattēlo kā Dieva radība, kā mūsu cilvēciskā māsa, kā Izraēļa meita, jūdu sieviete, kura izdzīvoja savas tautas ticību un cerību, kā tā, kas piekrita būt par māti savam Dēlam, par spīti visiem riskiem, ko tas radīja. Marija ir tikpat izcils ticības paraugs Jaunajā Derībā, kā Ābrahāms bija Vecajā Derībā.

Visbeidzot, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Marija, pirms kļuva par karalieni, bija kalpone (Lk 1, 38). Tāpat kā viņas Dēls, arī Marija brīvprātīgi izvēlējās zemošanos, kas bija saistīta ar viņas misiju, un tāpēc visas paaudzes viņu teiks svētīgu.

 

Avots:  Bernārs Sesbuē, Marija ticības gaismā, Rīga: RARZI, 2012


[1] Šajā sakarā ir labi apzināties, ka Kol 1, 24 frāze, kas bieži vien ir sagādājusi grūtības un ilgu laiku tika tulkota šādi: „Es papildinu savā miesā to, kas pietrūkst Kristus ciešanās, Viņa Miesai, kas ir Baznīca,” – nekādā gadījumā nenozīmē to, ka Pāvilam būtu ar jebko jāpapildina Kristus ciešanas. Teksts ir jātulko, ievērojot grieķu valodas vārdu secību: „Es piepildu līdz galam to, kā pietrūkst no Kristus pārbaudījumiem manā miesā, Viņa Miesai, kas ir Baznīca.” Nepabeigtais ir Pāvila paša pielīdzināšanās ciešanu noslēpumam, un šī pielīdzināšanās notiek caur viņa apustuliskajiem pārbaudījumiem. Sal. J.-N. Aletti, Saint Paul, Épître aux Colossiens, Galabada, Paris, 1993, 134.-137. lpp.

[2] K. Barth, Dogmatique, V. I, t 2; izdevniecība Labor et Fides, Genève, 1954, 3. sējums 131. Lpp.

[3] Sal. Nr 127.

[4] Nr. 230.

[5] Nr. 232.

[6] Nr. 233.

[7] Lumen Gentium, 67.

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 11 Maijs 2016 23:07

Jaunākie raksti