Kā piedzīvot iekšējo dziedināšanu – 2

Trešdiena, 04 Maijs 2016 09:24

Iekšējā dziedināšana reti kad ir vienreizējs notikums. Daudz biežāk tas ir ilgstošs Dieva žēlastības pieņemšanas process. Katram, kurš ienāk šajā procesā, tiek dota milzīga iespēja, kas ir svēto sakramentu pieņemšana ar ticību. Jo tieši sakramentos cilvēks pieņem atpestīšanas žēlastību un līdz ar to arī savas iekšējās integritātes dziedināšanu.

Mēs varam iziet cauri visiem dziedināšanas posmiem privātās lūgšanas laikā, taču bieži Dievs šajā nolūkā piesaista mūsu brāļus. Tas notiek lūgšanas sapulču laikā caur divām vai trim personām, kuras kalpo ar aizbildniecisku lūgšanu. Šādas lūgšanas laikā lūdzējs nostājas Dieva priekšā ar savu sāpīgo dzīvesstāstu, bet Kungs caur garīgajām dāvanām atklāj to, kas cilvēkam ir palicis apslēpts, neapzināts, bet kas varēja būt daudzu ievainojumu un destruktīvas rīcības iemesls. Tad kalpotāji saņem no Dieva tēlus vai pazīšanas vārdus, kas parāda, piemēram, baiļu vai neuzticēšanās iemeslu. Reizēm Kungs atklāj savu dziedinošo klātbūtni caur Svēto Rakstu fragmentu vai pravietojuma vārdu. 

Tāpat gadās, ka lūgšanas laikā par dziedināšanu persona piedzīvo sava veida ģīboni vai aizmigšanu. Ja tā ir autentiska Svētā Gara darbība, šis notikums ļauj īpaši piedzīvot Dieva mīlestību, kas sasniedz cilvēka sirdi. (Jāsaka, ka dažreiz „aizmigšanu” izraisa personas emocionālā nelīdzsvarotība vai kolektīvais noskaņojums, īpaši ja aizlūgšana notiek lielā grupā.) 

Tad notiek īpaši dziļa iekšējā dziedināšana. Aizmigšanas stāvoklī cilvēks paliek apziņā, vienlaicīgi piedzīvojot atpūtu mīlošā Dieva klēpī. Būtu lieki piebilst, ka arī šī parādība, kā jau katra harismātiska dāvana, vienmēr jāpakļauj garīgajai izšķiršanai, lai paklausītu nevis emocijām, bet gan Svētajam Garam. 

Īpaša cilvēka dziedināšanas dimensija ir sakramenti. Īpaši Euharistijas, grēksūdzes un slimnieku sakramentos Dievs unikālā un pilnīgi objektīvā veidā atnāk ar dziedināšanas žēlastību. Kaut gan Euharistija pirmām kārtam tiek svinēta Dieva godam, tas nenozīmē, ka tās laikā nevaram sagaidīt iekšējo dziedināšanu. Dievs bieži tiek pagodināts tieši apdāvinot mūs ar savām žēlastībām. Katrs Euharistijas elements pieskaras sāpinātai sirdij. Tas attiecas gan uz grēku nožēlas aktu, gan uz Dieva Vārdu, gan uz vispārējo un euharistisko lūgšanu, gan – īpašā veidā – uz Kristus Miesas un Asiņu upurēšanu un Svēto Komūniju. Daudzi sv.Mises liturģiskie teksti tiešā veidā atsaucas uz dziedināšanu.

Nav nekā tāda, ko varētu salīdzināt ar svēto Euharistiju. Tajā patiesi, reāli un substancionāli ir klātesošs pats Pestītājs un Dievišķais Ārsts Jēzus Kristus. Klostermāsa Brīge McKenna raksta: „Euharistijā nav svarīgi, ko daru es, bet tas, ko manī dara Jēzus. Tāpat tas, ko es Viņam ļauju paveikt manā sirdī. Man jāļauj mīlošam Jēzum mani dziedināt un pārveidot caur savu Miesu un Asinīm. Šo pārmaiņu avots ir nevis manas piepūles, bet gan Viņa darbība.”

Garīgo dziedināšanu piedzīvojam arī izlīgšanas sakramentā, kas ļauj mums pieņemt Kunga piedošanu, kā arī Dievišķo spēku, kas palīdz mums dzīvot vienotībā ar Dievu, sevi pašu un brāļiem. Šī dubultā žēlastība, pateicoties kurai piedzīvojam vainu atlaišanu un stiprinājumu, nav nekas cits kā dvēseles dziedināšana. Reizēm izlīgšanas sakramenta žēlastība dziedina ne tikai garu, bet arī mūsu grēcīgo tieksmju psihiskās saknes. 

Slimnieku sakraments pēc savas būtības akcentē tieši dziedināšanas spēku. Kaut gan tas paredzēts galvenokārt fiziski slimiem cilvēkiem, tā galvenais efekts ir iekšējā dziedināšana, grēku piedošana Svētā Gara žēlastībā, atpestīšana un pacēlums, kā arī kristīgās jēgas piešķiršana ciešanām. 

Nākama dimensija, kurā īpašā veidā tiek atklāta Dieva dziedinošā klātbūtne, ir Kristus krusts. Sv. Jāņa Evaņģēlijā, sludinot krusta dziedinošo spēku, to salīdzina ar vara čūsku, ko pēc Dieva ieteikuma paaugstināja Mozus: „Un kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam; lai katrs, kas uz Viņu tic, neieiet pazušanā, bet iemanto mūžīgo dzīvi." (Jn 3, 14-15) Krustā sistā Jēzus kontemplācijai piemīt īpašs iekšējās dziedināšanas spēks. Krusts vēstī par Dievišķo spēku un vājumu. Tā ir mācība par gudrību, kas pasaules acīs ir neprātība.  (sal. 1.Kor 1,18-25).

Uzlūkojot Kristus ciešanas, mums ir vieglāk noticēt, ka Dievs mūs neatstāja arī tajos brīžos, kad bijām izjutuši atstumtību, vilšanos, bailes, grēku un citu cilvēku ļaunumu. Krusta gaismā labāk saprotam nevainīgo ciešanas, kas, iespējams, skar arī mūs pašus.

Tāpat krusts parāda, ka šajā pasaulē Dievs nevēlas pilnīgi mūs atbrīvot no ciešanām un sāpēm, jo šiem ievainojumiem piemīt atpestīšanas vērtība, īpaši tad, ja tie tiek savienoti ar Kristus ciešanām. Uzlūkojot krustu, cilvēks spēj samierināties ar savām sāpēm un citu cilvēku neizpratni, ar savu pagātni, tagadni un nākotni, kas rada noteiktus izaicinājumus. 

Kristus krusts atbrīvo arī no neveselīgām gaidām un vēlmēm. Patiesā iekšējā dziedināšana nenozīmē pilnīgu atbrīvošanu no ciešanām, bet gan savas dzīves savienošanu ar Jēzus krustu, sekošanu Viņam un jēgas saskatīšanu šajā procesā. Patiesā dziedināšana ir ieiešana kopā ar Kristu Viņa Lieldienu noslēpumā, Viņa ciešanās un nāvē, lai būtu līdzdalīgiem arī Viņa augšāmcelšanās un dzīvībā. Lūk, tā ir patiesā dziedināšana, galīgā dziedināšana un galīga atpestīšana. 

 

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Waldemar Korba OFMCap, „Uzdrowienie wewnętrzne II”

Foto: cea +flickr.com

 

 

Jaunākie raksti