Neauglības dziedināšanas brīnums poļu žurnālista ģimenē

Trešdiena, 25 Februāris 2015 12:30

Modernajā pasaulē aizvien aktuālāka kļūst neauglības problēma. Latvijas Veselības ministrija lēš, ka mūsu valstī ir ap 20000-25000 pāru, kam varētu rasties problēmas ar bērna ieņemšanu. Kopumā Rietumos ar auglības problēmām saskaras ap 20% pāru.

Neauglības problēmai ir vairāki risinājumi – no naprotehnoloģijām līdz adopcijai, taču šoreiz stāsts ir par ko citu. Mums bieži piemīt tieksme pārnest patērētājsabiedrības standartus arī uz dzimtas turpināšanas jomu. Bērns tiek uzskatīts par kaut ko, kas „mums pienākas”. Taču patiesībā katrs bērns ir Dieva dāvana, jo cilvēks pats par sevi nav dzīvības avots, bet gan Dieva līdzstrādnieks dzīvības radīšanā. Par to liecina slavenā poļu žurnālista un filozofa Tomaša Terlikovska dzīvesstāsts.

Pašlaik Terlikovskis, kurš sava valstī ir pazīstams kā dedzīgs katoļu aktīvists, ieņem konservatīvā portāla „Fronda.pl” un televīzijas „Republika” galvenā redaktora amatu. Savā grāmatā „Nolemti viens otram” viņš atklāti stāsta par savas ģimenes cīņu pret neauglības problēmu:

„Pirmo bērnu gaidījām piecus gadus. Draugi, ģimene, priesteri uzdeva jautājumu – kāpēc joprojām nav bērnu, vai mēs gadījumā neizsargājamies. Divus gadus mēs ne pārāk steidzāmies ar bērna ieņemšanu, taču nedarījām arī neko, lai bērnu nebūtu. Vēlāk sākās gaidīšana. Vai būs kārtējās mēnešreizes? Mēneši pagāja bez rezultātiem. Galu galā bijām spiesti vērsties pie ārsta. Tas neko nedeva, tāpēc nomainījām speciālistu. Pēc vairākām analīzēm viņa ieteica pagaidām nelolot cerības: „Vairākus gadus būs jāārstējas, un tad, iespējams, izdosies”.

Laulātais pāris nezaudēja cerību un mēģināja bērnu „izlūgt”, dodoties uz Hosemarijas Eskrivas kanonizācijas pasākumiem Romā. Terlikovskis raksta: „Neuzskatījām, ka tas kaut ko dos bez ārstēšanas, taču mums likās, ka ir arī jālūdzas, lai bērns tomēr pieteiktos. Kaut vai pēc gadiem. Uzreiz pēc analīžu veikšanas devāmies svētceļojumā. Pa ceļam uz Romu apmeklējām visdažādākās Itālijas svētvietas. Tur lūdzāmies par veiksmīgu ārstēšanu, lai beigās mūsu mājās parādītos bērniņš. Uzreiz pēc atgriešanas Malgožata kļuva ļoti miegaina, bet pēc padsmit dienām palūdza nopirkt viņai zemenes (kaut gan bija ziema). Savukārt es nolēmu nopirkt grūtniecības testu, kas uzrādīja divas svītriņas. Sieva tam nespēja noticēt”.

Ar vienu bērnu ģimene neaprobežojās. Taču šoreiz ārsti bija īpaši piesardzīgi, apgalvojot, ka iespēja tikt pie otra mazuļa ir minimāla.

„Mēs ārstējāmies un gaidījām nākamo svētceļojumu. Šoreiz uz Svēto zemi. Palestīnā apmeklējām Piena alu, kur saskaņā ar tradīciju Dievmāte baroja Jēzu, bēgot uz Ēģipti. Mēs palūdzāmies, nogaršojām pulveri no grotas sienām… bet pēc dažiem mēnešiem par spīti skeptiskām ārstu prognozēm pieteicās Zosja. Viņu mēs arī pieņēmām kā brīnumu,” stāsta žurnālists.

Nākamreiz ģimenes paplašināšanā iztika pat bez svētceļojuma. Tomašs uzrunāja kādu klosterbrāli, aicinot viņu lūgt par trešo brīnumu. „Ko, tik ātri? Šādās lūgšanās esmu ļoti efektīvs. Varbūt, tomēr pagaidīt,” brīdināja mūks. Nikolajs pieteicās jau pēc trīs mēnešiem.

Terlikovsku ģimenes stāsts vēlreiz atgādina, ka katrs bērns ir debesu dāvana. „Tā ir Dāvana un zīme, ar ko Dievs atgādina, ka Viņš ir dzīvības devējs. Nākamie bērni pieteicās bez īpašas piepūles un plānošanas. Viņi vienmēr bija gribēti un mīlēti, jo laulībā nevar būt runa par „iekrišanu”. Attiecībās, kas ir atvērtās auglīgai mīlestībai, bērna rašanās ir norma, nevis izņēmums,” secina laimīgais tēvs. 

Jāpiebilst, ka nesen Terlikovsku ģimenē piedzima jau piektais bērniņš.

Marks Jermaks