Ticība Kristum stiprāka par nāvi: stāsts par mazo Samuēlu

Trešdiena, 30 Marts 2016 09:06

/Marks Jermaks/

Īsais Samuēla mūžs iemācīja mums, ka Dieva acīs katra dzīvība ir vērtīga. Viņa nāve ļauj mums apzināties, ka mums jāilgojas pēc debesīm un satikšanas ar Dievu tāpat kā ilgojamies satikties ar mūsu dēliņu.

Gaida debesīs

Kad mūsu jaunākam dēlam palika 5 gadi, nolēmām, ka gribam uzņemties rūpes par trešā bērna audzināšanu. Šis lēmums izrietēja no ticības un gatavības upurēt savu komfortu. Mūsu dzīve bija un joprojām ir komfortabla. Bērni kļūst aizvien patstāvīgāki, viņus var atstāt mājās vienus pašus, vai kopā aizbraukt ceļojumā. Mazais cilvēciņš to visu izjauc vismaz uz 5 gadiem. Turklāt bijām sasnieguši vecumu, kad nav viegli izturēt negulētas naktis un fizisku nogurumu. Mēs gatavojāmies smagiem pārbaudījumiem, taču nevarējām iedomāties, ka mūs sagaida pavisam cits uzdevums. 

Ilgāku laiku bērniņu ieņemt neizdevās. Izmeklējumi liecināja, ka ar veselību viss ir kārtībā. Gaidījām, paļaujoties, ka Kungs attiecīgā laikā dāvās mums to, kas mums ir labs. Bijām gatavi, ka tas nebūs bērns, jo, iespējams, Dievam priekš mums būs citi plāni. Brīdī, kad bijām samierinājušies, ka vairs nekļūsim par vecākiem, 2015.gada maijā izrādījās, ka sieva ir stāvoklī. Pieņēmām to kā Dieva brīnumu un atbildi uz mūsu lūgšanām.

Ar lielu prieku painformējām tuviniekus par šo faktu, gatavojoties lielām pārmaiņām. Grūtniecība noritēja ļoti labvēlīgi, taču bērna dēļ bija nepieciešams mainīt mūsu plānus atvaļinājumam. Katrīna jutās lieliski, bet jaunākais dēls nevarēja sagaidīt, kad varēs samīļot mazuli. 

Izvēle 

Uz pirmo USG izmeklējumu 13. grūtniecības nedēļā devāmies ar visu ģimeni, lai savām acīm ieraudzīto ilgi gaidīto brīnumu. Tomēr ārsts uzreiz brīdināja, ka kaut kas varētu būt pretējs mūsu gaidām. Diagnoze skanēja šādi: omfalocēli. Šajā bērna attīstības posmā bija grūti noteikt ko vairāk, taču scenāriji varēja būt dažādi, t.sk. trūce varēja pazust pati no sevis, vai arī to varētu izoperēt pēc dzemdībām, neapdraudot mūsu mazuļa veselību. No speciālista izskanēja piedāvājums aizbraukt uz konsultāciju uz Varšavu pie ārsta, kuram ir liela pieredze ar sarežģītiem gadījumiem. Ja traucējumi būtu nopietni, viņš varētu ieteikt pārtraukt grūtniecību. 

Šādu variantu mēs neapsvērām. Mēs nebrauktu pie ārsta, kurš varētu ieteikt nogalināt mūsu bērnu iespējamas slimības dēļ. Mēs pārdomājam to, kāda ir Dieva griba, vai Viņš grib mums kaut ko iemācīt caur šo pieredzi. Mums nebija šaubu, ka tas ir mūsu ticības pārbaudījums, ko ar Dieva palīdzību varēsim pārvarēt. Šķiet, ne mirkli neuzskatījām, ka tas būtu netaisnīgi. „Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” (Ījaba 2,10).

Samuēls = Dievs uzklausījis

Mums bija jātiek galā ar ļaunam domām un citu cilvēku teikto. Ko bijām palaiduši garām? Varbūt nebijām pietiekoši rūpējušies par savu veselību? Varbūt apaugļošana notika neatbilstošā brīdī, jo nebijām to ieplānojuši pietiekoši precīzi? Varbūt grūtniecības sākumā notika kaut kas, kas izraisīja mūsu bērna attīstības traucējumus?

Pēc kārtējā izmeklējuma kļuva zināms, ka bērnam ir sirds defekts. Mūs nosūtīja uz ģenētiskiem izmeklējumiem. Ārsts ierakstīja dokumentos mūsu nostāju: „Paciente nolēmusi saglabāt grūtniecību par spīti ģenētisko izmeklējumu rezultātiem.” Šķiet, pateicoties šim ierakstam mums izdevās sevi pasargāt no kārtējiem ierosinājumiem veikt abortu. 

Amniocentesis apstiprināja visļaunāko scenāriju: nepareizs vīrišķais kareotips un trisomija, kā arī Edvarda sindroms. Un atkal brīdinājums: atliek maz laika lēmumam (tā bija 18.nedēļa). Tomēr mēs lēmumu bijām pieņēmuši jau sen. Lai cik slims nebūtu mūsu bērniņš, mums nav tiesību atņemt viņam dzīvību, pakļaujot nežēlīgai nāvei abortā.

Paradoksālā kārtā sajutām atvieglojumu, uzzinot, ka Edvarda sindroms ir nejaušība un tas nav atkarīgs no mūsu gēniem. Tāpat tas neietekmē citus mūsu pēcnācējus un esošus bērnus. Līdz ar to pārstājām sevi vainot. 20.nedēļā izgājām kārtējās pārbaudes. Kļuva zināms, ka sirds bērnam ir par lielu, tā attīstoties nepareizi un nespēs darboties pēc piedzimšanas. Katra šūniņa mūsu dēla ķermenī bija ievainota. Viņam nebija izredžu ilgam mūžam, pat ja viņš piedzimtu dzīvs. Neviens necenstos viņu glābt reanimējot vai pieslēdzot respiratoru. Viņam vienkārši ļautu mierīgi aiziet. 

Bijām uz pārrunām ar psihologu. Mūs visvairāk uzrunāja viņas teiktais par to, ka nevaram atteikties no mīlestības un pieķeršanas mūsu dēliņam. Viņš jau eksistē un vienmēr paliks mūsu ģimenes daļa. Viņu nebūs iespējams izdzēst, aizmirst, izlikties, ka nekas nav noticis. Tad nolēmām dot viņam vārdu. Mūs iedvesmoja Annas stāsts no Bībeles, kura lūdzās par bērnu. Lasījām šo stāstu pirms USG izmeklējuma. Dievs viņu uzklausīja. „Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņu vārdā Samuēls, jo viņa sacīja: "Es to esmu izlūgusies no Tā Kunga." ” (1 Sm 1,20).

Cīņa 


Pēc pēdēja izmeklējuma 35.nedēļā zinājām, ka mūsu satikšanas laiks ar Samuēlu būs īss. Bērniņš būs par vāju, lai piedzimtu dabiskā veidā. Uz to brīdi mums bija daudz argumentu par labu ķeizargriezienam. 38.nedēļā Samuēla pulss sāka sarukt. Vairs nevarēja gaidīt. Dzemdības norisinājās pārsvarā saskaņā ar ieplānoto, kaut gan pēdējā brīdī mūsu dēliņš mainīja ķermeņa pozīciju, kas sagādāja grūtības dakterim.

Samuēls piedzima plkst.9:04. Pateicoties ārstes laipnībai varēju ieraudzīt savu dēliņu uzreiz pēc piedzimšanas. Viņš bija burvīgs. Pēc brīža, kad lēju viņam uz galviņas svētīto ūdeni, izsakot kristības formulu, viņš atbildēja ar īsu raudienu. Tad viņu aiznesa pie mammas, lai viņi varētu izbaudīt tuvības brīdi. Tad Samuēlu inkubatorā pārveda uz intensīvas terapijas nodaļu zīdaiņiem... Mūsu dēliņa sirsniņa pārstāja pukstēt. Palūdzu, lai man ļautu paņemt viņu uz rokām. Apsēdos kopā ar viņu un samīļoju, nespējot apturēt asaras. 

Plkst. 9:35 Samuēls aizgāja pie Kunga. Atcerējos vārdus: "Tad Tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: "Samuēl! Samuēl!" Un Samuēls sacīja: "Runā, jo Tavs kalps klausās." (1 Sm 3:10)

Drīz pēc tam atbrauca priesteris Filips, kurš pacietīgi uzklausīja visas detaļas, pasniedzot man salvetes. Tieši viņš man palūdza pierakstīt mūsu stāstu. Pēc viņa teiktā, daudziem tas varētu kļūt par stiprinājumu un parādīt, ka var dzīvot savādāk, nekā piedāvā mūsdienu pasaule, kas orientēta tikai uz veselību, skaistumu, veiksmi un komfortu. 

Uzvara 

Sagatavojāmies izvadīšanai. Vēlējāmies, lai visa ceremonija norisinātos cerības, nevis izmisuma augsnē. Bēru laikā vīrs pats nesa zārku ar mūsu dēliņa miesu. Turēju viņu pie rokas, mēs palikām klusumā. Man rokās bija Samuēla bilde. Nemitīgi atkārtoju sev, ka šajā zārkā nav mūsu bērns, jo viņš ir Debesīs. Bija skaista ziemas diena. Mūsu draugi dziedāja. 

Mēs ļoti ilgojamies pēc mūsu Samuēla, tomēr esam pārliecināti, ka viņš ir izglābts un skata Dievu vaigu vaigā. Tas dod mums prieku mūsu ciešanās. Mēs esam tie paši cilvēki, taču esam mainījušies. Savas īsas dzīves laikā Samuēls mums iemācīja, ka ir vērts cīnīties par dzīvību, kas ir īsa virs zemes, bet mūžīga debesīs. No pasaules perspektīvas šī cīņa varētu likties bezcerīga, jo mēs to zaudējām. Tomēr no mūsu ticības perspektīvas tā bija uzvara, jo spējām uzvarēt mūsu vājumu ticības spēkā Jēzum Kristum, kurš ir mūsu dzīvība un augšāmcelšanās. 

Katrīna un Slavomirs Lukasjuki

Avots: Zmartwychwstanie: opowieść o Samuelugosc.pl

Fotogosc.pl

 

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 31 Marts 2016 09:21