Kāpēc žēlsirdība liek mums justies nekomfortabli?

Pirmdiena, 14 Marts 2016 10:56

Savā otrajā enciklikā „Dives in Misericordiae” svētais Jānis Pāvils II īpaši uzsvēra faktu, ka mūsdienu kultūrā mēs esam aizmirsuši žēlsirdības tēmu: „Mūslaiku mentalitāte varbūt vairāk nekā agrākos laikos, šķiet, pretojas Dieva žēlsirdībai un arī mēģina izstumt no dzīves un izdzēst no cilvēka sirds pašu žēlsirdības ideju. Žēlsirdības vārds un jēdziens, šķiet, ir neērts cilvēkam, kurš, pateicoties neaptveramajai zinātnes un tehnikas attīstībai, ko vēsture iepriekš nav pazinusi, ir kļuvis par kungu, pakļaujot zemi un valdot pār to.” Pāvests Francisks (Misericordiae Vultus, 11). 

Otrdien atgadījās kaut kas ļoti dīvains. Tūkstošiem cilvēku Luiziānas štatā – arī es un mans 16 gadus vecais dēls Bendžamīns – tikām nošķirti no ārpasaules savās vannas istabās un citās telpās, kad mūsu apgabalā negaidot atskanēja tornado draudu trauksmes signāls. Viesuļvētras mūsu reģionu skar ļoti bieži, bet tornado – tā ir ļoti reta parādība.

Es sēdēju uz grīdas mūsu mazajā vannas istabā, galvā man bija Bendžamīna lakrosa ķivere, biju paņēmusi savu Rožukroni un lūdzos, lai Dievs apžēlotos par visiem, kas atradās viesuļa ceļā. Mirkli iepriekš tālrunī bijām saņēmuši brīdinājumu, kas vēstīja par briesmām, kas tuvojās; arī ģimenes locekļi, kas bija nobažījušies par mūsu drošību, bija piekodinājuši mūs būt uzmanīgiem.

Joprojām sēžot uz vannas istabas grīdas, es klēpjdatorā sekoju līdzi jaunākajām ziņām, kas vēstīja par viesuļvētras patreizējo un prognozējamo virzienu. Pēkšņi es sapratu, cik dīvaini un satraucoši ir tas, ka visas šīs augsti attīstītās tehnoloģijas mums sniedz detalizētus ziņojumus par tornado kustības virzienu, kas varbūt varētu norisināties kaut vai cieši līdzās mums, bet, faktiski, mēs neko nevaram darīt, lai mazinātu šīs draudošās briesmas. Tas man atgādināja, ka saskarsme ar dabas mežonīgo spēku parāda, cik mēs – cilvēki – patiesībā esam vāji un neaizsargāti. Tā ir mācība, ko daudzi no mums ir apguvuši šajos pēdējos gados, kad ir nācies saskarties ar dažādām dabas katastrofām.

Interesanti, ka tieši todien es intensīvi biju pārdomājusi iepriekš pieminēto pāvesta Franciska citātu, kur viņš atsaucās uz svētā Jāņa Pāvila II encikliku, cenšoties saprast – „vai” un „kāpēc” žēlsirdība liek mums justies neērti. Bet līdz pat šim dramatiskajam brīdim es nebiju spējusi rast atbildi; vienīgi tagad es to sapratu, kad mēs visi kopā, cieši saspiedušies, sēdējām uz vannas istabas grīdas un piesaucām Dieva žēlsirdību!

Žēlsirdība liek mums justies nekomfortabli, jo tā mums liek uzlūkot savu bezspēcību, un atzīt, ka mēs neesam kā Dievs. Žēlsirdība iznīcina mūsu ilūzijas, ka esam zemes kungi, jo esam taču sasnieguši tik augstu tehnoloģiju attīstības līmeni; tā ir skaudra konfrontācija ar realitāti, ka mēs taču faktiski neko nespējam kontrolēt. Žēlsirdība no mums pieprasa pazemību atzīt, ka mēs esam radības, kas pilnībā ir atkarīgas no Dieva – radības, kuras pārstātu eksistēt, ja Viņš kaut vai uz sekundes tūkstošdaļu novērstu no mums savu visspēcīgo skatienu.

Meklēt Dieva žēlsirdību – tā ir pieredze, ko Jozefs Ratcingers (pāvests emeritus Benedikts XVI) nosauca par personīgo „Kopernika revolūciju”. Saskaroties ar šo pieredzi, mēs piedzīvojam, ka neesam Visuma centrs, un ka Dievs patiesi ir. Tādējādi mums ir jāsāk „nopietni pieņemt, ka mēs esam tikai viena no daudzām Dieva radībām, kas visas pulcējas ap Dievu kā savu centru” (Jozefs Ratcingers, „Ko nozīmē būt kristietim?”, 70.-71.).

Raugoties uz pasauli mums apkārt, ir skaidri redzams, ka mums netīk atzīt ne savu, nedz arī mūsu līdzcilvēku nabadzību un vājumu. Savukārt lūgšana pēc žēlsirdības un tās saņemšana „pieprasa” abas šīs lietas: atzīt savu cilvēcisko vājumu un mūsu neizsakāmo vajadzību pēc palīdzības, kas ļautu mums „atgriezties pie būtiskā, lai uzņemtos mūsu brāļu grūtības un trūkumus” (pāvests Francisks, „Misericordiae Vultus”, 10).

Atklāti sakot, mēs to nevēlamies. Un tas uzskatāmi atklāj mūsu dzīvesveidu, mūsu izvēlētās „vērtības”, kā arī ievēlētās amatpersonas. Un tieši tāpēc pāvests Francisks, sekojot svētā Jāņa Pāvila II atstātajām vadlīnijām, nenogurstoši uzstāj uz šo „steidzamo” nepieciešamību pasludināt un liecināt pasaulē par žēlsirdību.

 

Avots: Judy Landrieu Klein, Why Mercy Makes Us Uncomfortable, aleteia.org

 Tulkoja Agnese Strazdiņa

Jaunākie raksti