Neprecējusies divdesmitgadniece par iepazīšanos, attiecībām un šķīstību

Ceturtdiena, 25 Februāris 2016 11:51

Vēlos būt pārliecināta, kas tas ir tā vērts

Protams, ka ikviena ilgstoša garīgā cīņa beigu beigās ir tā vērta. Bet būtu jauki arī uzzināt no kādiem jaunlaulātiem pāriem, ka garīgā cīņa šķīstības jomā un nogaidīšana arī ilgtermiņā ir bijusi tā vērta. Vienatnē dzīvojot šķīstu dzīvi, tu parādi, ka laulību neuztver vieglprātīgi. Tu apzinies, ka laulība nav kaut kāda sapņaina pasaka, bet gan patiesi smags darbs; tu arī saproti, ka vīrs nekad nespēs atrisināt visas tavas problēmas un arī piepildīt ikvienu tavu vēlmi (jo vienīgi Dievs to spēj izdarīt).

Viss tas dažkārt var tevi vedināt uz domām, ka laulība ir viena vienīga asaru ieleja, kad medusmēneša saldme jau ir noplakusi! Es vēlētos uzklausīt kādus katoļticīgos laulātos pārus (vēlams, lai tie būtu gados jauni cilvēki, kuri izprot garīgās cīņas, ar kādām jāsaskaras mūsdienu pasaulē), kuri varētu dalīties ar savu laulības dzīves pieredzi, dabisko ģimenes plānošanu (es zinu, ka tas tiek apspriests vēl pirms laulībām, bet būtu jauki dzirdēt laulāto cilvēku liecību, ka tas „nostrādā” arī pēc laulībām!), kā arī to, ka atturība bija tā vērta...ne tikai vispārējā nozīmē – „vai tad dzīve nav skaista?” – bet gan dzirdēt liecību par to, ka pirms-laulības šķīstība palīdzēja viņiem sagatavoties laimīgai laulības dzīvei.

Es vēlētos redzēt, ka neesmu vienīgā

Paldies Dievam, man ir pagājuši pusaudžu gadi, kad daudzas lietas tiek „sastrādātas” vienkārši tādēļ, ka liekas pieņemamas. Esmu sapratusi, cik patiesi ir vārdi: „Kad tu stingri apņemies dzīvot šķīstu dzīvi, tad šķīstība tev nebūs par nastu, bet kļūs par uzvaras kroni” (Sv.Hosemarija Eskriva). Šķīstība tagad ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa un, cenšoties par to runāt ar saviem nekatoļu draugiem, es vairs par to nekaunos, un vienlaikus esmu atklājusi, ka tā ir būtiska manas dzīves daļa, un tas man liek justies lieliski. Gadiem ejot, mani arvien mazāk uztrauc, ka citiem tas varētu likties dīvaini. Būtu brīnišķīgi arī apzināties, ka tepat līdzās ir arī citi (un es zinu, ka ir šādi cilvēki, bet viņi jūtas nedaudzi un izkaisīti), kuri arī praktizē šādu dzīvesveidu, un kuri nav tikai pusaudži, bet gan arī 20 vai 30 gadīgi cilvēki.

Es vēlētos, lai cilvēki (īpaši vecākās paaudzes cilvēki Baznīcā) novērtētu šķīstības tikumu

Tas ir tiesa, ka es jūtos patiesi laimīga un garīgi piepildīta dzīvojot šķīstu dzīvi, tomēr tai ir augsta cena. Ikvienam tādā vai savādākā veidā ir jāmaksā šī cena, tādēļ es nekādā ziņā nevēlos gausties. Var būt arī sliktāk!

Tomēr, kad, 16 gadu vecumā pirmo reizi atstājot mājas, šķīstība kļuva par aktuālu jautājumu manā dzīvē, es sapratu, ka tā būs kā zobens, kas vai nu sadragās manu ticību, vai arī tieši pretēji – to nostiprinās! Man bija jāizdara sava izvēle, un es sapratu – ja pagaisīs šķīstības tikums, tad tas pats sagaida arī manu ticību. Es nevarēju saglabāt tikai vienu no tām. Tādēļ es izvēlējos iet šķīstības ceļu, bet tas vairs nebija „vienkārši lai rīkotos kā pienākas”. Izdarīt šādu izvēli nozīmēja arī uzņemties lielu upuri. Tas nozīmēja, ka cilvēki mani aprunās, izsmies, tas sevī ietvēra arī nebeidzamus argumentus attiecībās; tas arī saistījās ar spiedienu no puišu puses, tāpat tas nozīmēja arī nebeidzamus atraidījumus, kuri, neveselīgi tos uztverot, var izraisīt emocionālus ievainojumus. Un arī es šajā trauslajā pusaudžu vecumā nespēju veselīgi uztvert šādu attieksmi. Toreiz es jutos ļoti vientuļa, jo vecākas paaudzes cilvēki (mani vecāki vai arī cilvēki, ar kuriem es kontaktējos draudzē) nespēja mani saprast, jo viņu jaunībā tas viss bija atšķirīgi. „Lifeteen” portāls savos pirmsākumos mani paglāba no tā visa.

 

Dažiem tas liksies kā pats par sevi saprotams, savukārt citiem – pat labiem draugiem un draudzes locekļiem – pilnīgi nesaprotami: ka līdz ar to es varu satikties vienīgi ar katoļticīgiem puišiem. Tam vajadzētu būt skaidram jau no paša sākuma, bet ko darīt tad, ja tu nepazīsti nevienu pašu katoļticīgu puisi (tagad es pazīstu nesalīdzināmi vairāk nekā toreiz)? Tas nebūt nav viegli. Daudzi cilvēki (piemēram, es pati tajā pusaudžu vecumā, tagad mani nekatoļu draugi, daži ģimenes locekļi, vecākas paaudzes cilvēki Baznīcā, utt) domā, ka var vienkārši satikt izskatīgu puisi (nekatoli, ateistu, utt), iemīlēties, likt viņam „pagaidīt” (t.i., dzīvot atturībā, bez seksuālās dzīves), apprecēties (varbūt pat panākt, lai viņš konvertējas katoļticībā, un lieta būs nokārtota!), tad jums – kā laulātam pārim – seksuālās attiecības vairs neradīs nekādas morālas dabas problēmas! Tas viss izskatās tik vienkārši, un cilvēki vienkārši nespēj saprast, kur šeit slēpjas kāda problēma. Tāpēc es vēlos īpaši viņus uzrunāt.

Runa šeit galīgi nav par visu šo procesu – satikšanos, attiecību veidošanu (arī iemīlēšanos un laulību plānošanu). Mūsdienu pasaule ir tik piesātināta ar seksu, ka, neizprotot šķīstības patieso nozīmi (ticību Dievam, pārliecību par labo un slikto, arī par seksuālo attiecību svētdarīšanas nozīmi), vienkāršam vidusmēra puisim – vienalga, cik izskatīgs, mīļš, gādīgs vai saprotošs viņš būtu – tas prasīs pārāk milzīgu piepūli, lai atturētos no seksuālām attiecībām. Tas būtu neiespējami, un tas ir neiespējami bez Dieva palīdzības, jo ir nepieciešama Dieva žēlastība, lai varētu dzīvot šķīstu dzīvi, un tā ir Dieva dāvana.

Es šeit nemaz pat nepieminu mūsdienās tik plaši izplatīto pornogrāfiju, kas, šķiet, „iezīmēja” arī dažu manu bijušo draugu pagātni un tagadni, un kas mūsu laikos tik traģiskā veidā jau tiek uzskatīta par pilnīgi normālu izpausmi sabiedrībā.

Tu nevari iesaistīties attiecībās, kuru mērķis ir pārveidot otru cilvēku. Es ļoti labi zinu, ka ir šādu attiecību piemēri, kas noved pie otra cilvēka konvertēšanās, un laulātais pāris var kopīgi izdzīvot vienu ticību. Es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem mīļotais cilvēks ir tik svarīgs, ka viņš/viņa centīsies iepazīt Baznīcas mācību par seksuālajām attiecībām, laulību, kontracepciju un pilnībā atbalstīs savu laulāto katoļticīgo dzīvesdraugu tajā visā. Bet es nedomāju, ka veiksmīgas attiecības var izveidoties no attieksmes: „Es panākšu, ka otrs cilvēks konvertējas, un tad vairs nebūs nekādu problēmu.” Tas neizbēgami nozīmē, ka vienam būs jādzīvo nemitīgos kompromisos. Dievs vienmēr bagātīgi dāvā Savu žēlsirdību, bet tā kļūst iedarbīga vienīgi saskaroties ar cilvēka brīvo gribu. Šai žēlastībai „vajag nostrādāt” tanī laikā, kad otrs cilvēks ir patiesi gatavs tai atbildēt. Es jūtu, ka es apdraudētu gan savu integritāti, gan arī otra cilvēka integritāti, ja uzsāktu kādas attiecības jau ar iepriekšēju nodomu „konvertēt otru cilvēku”.

„Bet, kad jūs apprecēsieties, tad taču vairs nebūs nekādu problēmu!” – Nē! Nē, jo šķīstības nozīme pēc laulībām nemazinās; tā joprojām turpina ieņem svarīgu vietu (paldies Dievam!). Tā turpinās pateicoties dabiskajai ģimenes plānošanai, un arī tādēļ, ka es vēlos savus bērnus audzināt tādā mājas vidē, kurā valda ticība, kur mammai un tētim ir kopīga ticība un viss kalpo kopīgam mērķim! To māca Baznīca, un būtu jauki, ja viņa tiktu sadzirdēta!

Tomēr būt neprecētai ir lieliski – un arī visas garīgās cīņas ir tās vērtas!

Man tagad attiecības nav bijušas jau gandrīz piecus gadus un bija laiks, kad mani tas nomāca. Bet tagad vairs ne, jo esmu iemantojusi dvēseles mieru. Man patīk visas tās lietas, ko es varu darīt kā neprecēts cilvēks, un mana dzīve ir patiesi piepildīta. Es esmu tik bagātīgi svētīta dažādos veidos. Es varu pilnīgi 100% droši apgalvot, ka jebkura garīgā cīņa kā neprecētam cilvēkam patiešām ir tā vērta. Dievs man tik bagātīgi par to visu ir atlīdzinājis. Un, esot neprecētai, es daudz dziļāk esmu izpratusi, kas es esmu, un kas ir Viņš, kā arī, kādas ir mūsu attiecības. Bija laiks, kad es nekādi nespēju tam noticēt – bet, esot neprecētai, pozitīvās lietas pārsniedz negatīvās. Es esmu brīva, lai varētu izkopt savas intereses, brīžiem rīkoties spontāni, pavadīt laiku ar draugiem, vai arī doties kādā ceļojumā. Man ir neskaitāmas iespējas. Es varu iesaistīties un brīvi palīdzēt kādos brīvprātīgo projektos daudz elastīgākā veidā nekā tas būtu iespējams, ja man būtu ģimene ar bērniem.

Es vēlos, lai cilvēki saprot, ka dzīve bez seksuālām attiecībām mani nepadara garlaicīgu/dīvainu/fanātisku/*ievietojiet šeit jebkuru aizvainojošu vārdu*

Ideālos apstākļos es vēlētos dzīvot pasaulē, kur seksuālās dzīves apspriešana nebūtu viens no ierastajiem sarunu tematiem, lai arī mans dzīvesveids netiktu nemitīgi apspriests. Bet reālajā dzīvē viss ir savādāk, un es apzinos, ka dalīšanās savā pieredzē par šķīstības tikumu ar saviem nekatoļu draugiem, sniedz man iespēju evaņģelizēt citus un parāda viņiem arī citu iespējamo dzīves ceļu, kam nav nekā kopīga ar nemitīgu kontracepcijas līdzekļu lietošanu, „nevēlamu” grūtniecību, „salauztu sirdi”, utt. Bet es arī vēlos, lai cilvēki saprastu, ka es nenolūkojos uz viņiem no augšas un netiesāju viņus. Jo es to patiešām nedaru. Dieva žēlsirdība ir darbīga. Es redzu abas dzīves puses, un, dzīvojot šajā kultūrā, es spēju saprast, ka viņi mani uzskata par dīvainu. Es saprotu tos apvainojumus, ko dažkārt man nākas dzirdēt. Es patiešām visu to saprotu – saprotu, cik viņiem tas viss šķiet dīvaini un neizprotami. Bet tas arī nenozīmē, ka es vēlos sēdēt un klausīties visas, pat vissīkākās viņu seksuālās dzīves detaļas. Un mani priecē tas, ka viņi to respektē.

Visbeidzot – daži vārdi par aicinājumu

Baznīca pēdējos gados ir ieguldījusi lielu darbu, lai palīdzētu jauniešiem atpazīt konsekrētas dzīves aicinājuma ceļu (arī es divus gadus pavadīju, cenšoties atpazīt šo aicinājumu). Notiek dažādas nedēļas nogales rekolekcijas par šo tēmu, daudzos klosteros ir „atvērto durvju” („Nāc un redzi”) dienas, notiek dažādi pasākumi tiem, kas vēlas izzināt konsekrētas dzīves aicinājumu. Bet trūkst līdzīga veida pasākumi, lai iepazītu aicinājumu uz laulības dzīvi! Es šeit nerunāju par liela mēroga iemīlējušos katoļticīgo jauniešu tikšanos, bet gan par nedēļas nogales rekolekcijām, ko vadītu laulāti pāri, kā arī priesteri/klosterļaudis. Tas būtu tik ļoti nepieciešams! Iespējams, ka kaut kas tāds kaut kur jau norisinās, tikai es par to neesmu dzirdējusi. (Latvijā tādas rekolekcijas vada “Laulāto Tikšanās” apvienība). Nepieciešamas ir arī nedēļas nogales rekolekcijas, kas runātu par ķermeņa teoloģijas jautājumiem (es zinu, ka tādas notiek, bet būtu lieliski biežāk kaut ko tādu redzēt). Diemžēl, bet tas viss saistās arī ar apjomīgām izmaksām! Lai atpazītu savu aicinājumu pie klostermāsām – tas gandrīz neko neizmaksā; savukārt nedēļas nogale, lai atklātu, ko patiesi nozīmē laulība un vairāk iepazītu tās skaistumu – tas var izrādīties patiešām dārgs prieks! To es vēlējos uzsvērt! Tagad vairāk kā jebkad agrāk taču ir nepieciešamas stipras katoļu ģimenes, bet savukārt lielas katoļu ģimenes ir arī auglīga zeme, kur rasties autentiskiem aicinājumiem!

Avots: A Single Twenty-Something Shares Her Most Intimate Concerns About Dating, Relationships, and Chastity, Catholic-link.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 25 Februāris 2016 12:28