Kas ir laju garīgums?

Trešdiena, 03 Februāris 2016 13:53

Cik reizes mūžā esam nopietni uztvēruši aicinājumu: nāc, Svētais Gars? Vai esam vēlējušies, lai Viņš radītu mūs no jauna? Kurš atļaujas vēlēties tik daudz? Kurš alkst pēc tik satriecošas klātbūtnes? Kurš pie tās tiecas no sirds dziļumiem?

Mums būtu pienācīgi jānovērtē mūsu ikdienas dzīve, kas mūs tik maz apmierina, dzīve, ko nespējam uztvert kā svētu, kā vietu, kur Dievs vienmēr grib mūs satikt. Mūs jātic, ka tas, ko citi sauc par laicīgu dzīvi, ir svēts. Tajā balstās laju garīgums.

Mums lielākoties trūkst lepnuma un prieka, apzinoties, ka esam aicināti kalpot Dievam tur, kur uzturamies no rīta līdz vakaram. Mums netrūkst enerģijas, mēs taču aktīvi un godprātīgi strādājam. Taču darām to bez prieka. Mūs nogurdina pienākumi, kas tiek uzskatīti par laicīgiem, mēs cenšamies izvairīties no mūsu apkaunojošā pagānisma, sadalot laiku darbam, lūgšanai un atpūtai. Mēs svārstāmies starp diviem grāvjiem. Tādēļ mūsu „reliģiozitāte” paliek mūsu dzīves nomalē, mūsu profesijas, darba, raižu un ciešanu nomalē.

Laicīgam cilvēkam šķietami dziļāk pievēršoties ticībai, viņš sāk sapņot par dzīvi klosterī, atdarina mūkus, gaida mirkli, kad varēs ieiet atraitņu un pensionāru mierīgajā dzīvē, un brīvo laiku veltīt dievbijīgām lietām.

Vairums laju nespēj novērtēt savu aicinājumu. Cilvēki nesaprot, ka viņi ir vajadzīgi Dievam tur, kur viņi ir, lai Viņš turpinātu darboties pasaulē. Dievs uz viņiem paļaujas, lai pabeigtu pasaules svētdarīšanas darbu! Viņš vēlas uzticēt lajiem tieši šo darbu - bērnus, vīriešus un sievietes, pienākumus. Katrs no mums ir kā gudrais un apdomīgais pārvaldnieks, ko Mācītājs iecēlis valdīt pār Viņa kalpiem un labumiem.

Apzināsimies, ka katrs no mums ir vajadzīgs Dievam attiecīgā vietā, lai audzinātu kādu bērnu, iepriecinātu kādu vīrieti vai sievieti, lai pabeigtu kādu darbu, lai parādītu Viņa mīlestību. Vai Dievs varētu to paveikt pats, bez mūsu palīdzības? Dievs varētu paveikt visu pats, taču Viņš gribēja, lai pasaule būtu nepilnīga. Dievam labpatika aicināt cilvēkus palīgā. Dievs vēlas, lai mēs būtu līdzdalīgi Viņa darbā. Kas uz mani tic, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs. (Jn 14,12)

Dievs uz mums paļaujas. Viņš mums ir uzticējis savu darbu un sagaida, ka mēs tiksim ar to galā. Mēs, laji, esam Viņam vajadzīgi, lai atklātu pasaulei savu maigumu, uzticību, labestību un pacietību. Ak, ja jūs spētu to apzināties!

Mūs atbaida izpratnes trūkums par šo misiju. Es pazīstu daudzus labus kristiešus, kuri lūdzas ne vairāk kā desmit minūtes dienā bez jebkādiem rezultātiem. Tas notiek tādēļ, ka viņu darbs nav vienots ar viņu lūgšanu. Viņi lūdz ārpus darba un strādā ārpus lūgšanas. Šīs lietas viņiem saliktas dažādās atvilktnēs. Viņi neapzinās, ka viņu kristība ir aicinājums misijai, kas ir daudz svarīgāka nekā tikai reliģiskas prakses. Jo viņiem trūkst ticības viņu kristīgajam aicinājumam. Lai slavēts Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs Kristū svētījis visādā garīgā svētībā debesīs. Viņā Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. Iepriekš paredzējis, Viņš savā labprātībā nolēma mūs pieņemt sev par bērniem caur Jēzu Kristu,
par slavu savas žēlastības godībai, ar kuru Viņš mūs apveltījis savā mīļotajā Dēlā. (Ef 1, 3-6)

Nerespektējot savu dzīvi, mēs patiesībā nerespektējam Dievu. Nemīlot Viņa gribu, mēs nemīlam pašu Dievu. Profesionālo pienākumu kārtība atklāj patieso reliģisko pienākumu kārtību. Šis misijas neapzināšanās ir milzīgs šķērslis mūsu ceļā uz svētumu. Kopš kristības brīža mūsu dzīve vairs nav laicīga dzīve. Tā ir kļuvusi par kultu, liturģiju, dievkalpojumu, apustulātu.

Misijas veids nav būtisks, svarīgi ir, vai mēs šo misiju apzināmies. Mums sev jāatkārto: Dievs vienmēr ir ar mani. Dievs mani ir sūtījis tur, kur es esmu. Cilvēks, kurš iedomājas, ka pats ir izvēlējies savu dzīvi, ir vientuļš, noskumis un izolēts. Savukārt tas, kurš zina, ka Dievs to ir izvēlējies un uzticējis viņam, pastāvīgi paliek Dievā. Tāpat kā Dēls.

Jo vairāk analizēsim mūsu darbību tikai no cilvēciskās perspektīvas, jo vairāk iekritīsim divās galējībās, kas ir naivs entuziasms un rūgta vilšanās. Tomēr Jēzus ir nācis, lai pasludinātu mums „šīs lietas”, lai Viņa prieks un miers pārņemtu un savienotu to visu. Atklājot ilgas un cerību, ka Dievs mūs uzklausa, mūsu dzīve piepildīsies ar lepnumu, pateicību un prieku.

Ite, Missa est. Katras Sv.Mises nobeigumā tiekam iemesti pasaulē tāpat kā Svētā Gara nosūtīšanas brīdī.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Louis Evely SJ, Spiritualité des laics, deon.pl

Foto: morguefile.com

Jaunākie raksti