Tiesības teikt NĒ

Trešdiena, 20 Janvāris 2016 09:06

/Marks Jermaks/

Aizvien biežāk pasaulē tiek izvirzītas tādas prasības, kas liek dažādu amatpersonu dienesta statusam būt pārākam par viņu sirdsapziņu. Atbalstot šīs prasības, valsts piesavinātos tiesības neierobežotā un nekontrolētā veidā pārkāpt savu pilsoņu brīvību.

Īpaši spilgti šādus centienus var saskatīt veselības aprūpes jomā. Vai ārstam, kurš izvēlējies ginekologa specializāciju, ir tiesības atteikt pacientei abortu, ja tas nesaskan ar viņa sirdsapziņu? Vai farmaceits drīkst nepārdot klientam „avārijas kontracepciju”, kas var izraisīt jau ieņemta bērna nāvi? Vai sociālo zinību skolotājs drīkst nemācīt bērniem, ka viņiem „ir tiesības izdarīt savu izvēli, galvenais, lietot prezervatīvu”? Pat visdemokrātiskākajā valstī pastāv iespēja, ka ideoloģisku vai kādu citu iemeslu dēļ vara tiks izmantota, lai ielauztos cilvēku sirdsapziņas teritorijā.

Tā piemēram, 2014. gadā slavenais poļu profesors, ārsts Bogdans Hazans tika atlaists no Sv.Ģimenes slimnīcas (Varšava) direktora amata, jo bija atteicies abortēt bērnu ar nopietniem veselības defektiem. Pamatojot savu lēmumu, profesors atsaucās uz „sirdsapziņas klauzulas” principu, kas ļauj katram cilvēkam rīkoties saskaņā ar savām vērtībām pat tad, ja tas neatbilst likuma prasībām. Jāpiebilst, ka lai gan Polijā darbojas būtiski ierobežojumi abortiem, grūtniecības pārtraukšana bērna slimību dēļ tomēr ir atļauta. Kreisi orientētas organizācijas publiskajā telpā izvērsa milzīgu kampaņu pret profesoru, bet prokuratūra ierosināja lietu, kas 2015. gadā tika izbeigta nozieguma sastāva neesamības dēļ. Tomēr lēmums par ārsta atlaišanu no amata palika spēkā.

Šis ir tikai viens no daudziem gadījumiem, kad kristīgi orientēti ārsti faktiski tiek vajāti savu uzskatu dēļ. Paradoksālā kārtā tas notiek pašā Eiropas Savienības sirdī, kas vienmēr deklarējusi uzticību cilvēktiesību un demokrātijas principiem.

raksta pr.Arturs Stopka, valsts iejaukšanās indivīda sirdsapziņas lietās nav pieņemama ne tikai dažādu reliģiju sekotājiem, bet visiem, kas uzskata, ka cilvēka brīvība un cieņa nav tikai skaisti saukļi. Toties kreisi liberālā spārna pārstāvi apgalvo, ka ginekologs, kurš atsakās veikt abortu, pats kļūst par noziedznieku vai vismaz pieļauj būtisku pārkāpumu. Līdz ar to speciālistu piespiež darīt to, ko viņš visai pamatoti uzskata par ļaunu.

Vēl viens arguments ir tas, ka izvēloties ārsta vai farmaceita profesiju, cilvēks ir apzinājies, kādas prasības viņam tiks izvirzītas. Daudziem vispār nav skaidrs, ar ko nodarbosies ginekologs, kurš neveic grūtniecības pārtraukšanu. No tā atkal izriet, ka valstij ir tiesības piespiest savus iedzīvotājus rīkoties pret savu sirdsapziņu. Savukārt tas ir acīmredzamā pretrunā ar LR Satversmes 99.pantu, kur mums tiek garantētas „tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību”.

Jāatgādina, ka jau pirms daudziem gadiem svētais pāvests Jānis Pāvils II brīdināja, ka „pilnīgas sirdsapziņas brīvības ierobežošana, īpaši patiesības meklējumos, vai mēģinājumi uzspiest noteiktus priekšstatus par patiesību, nonāk pretrunā ar pašu svarīgāko patiesības likumu” (Uzruna XXIV Pasaules miera dienā). Pāvests uzsvēra, ka cieņa par katra cilvēka sirdsapziņu ir miera priekšnoteikums, un valsts varai nav tiesību tajā iejaukties, jo sirdsapziņa ir apliecinājums personības transcendencei. Savukārt sirdsapziņas brīvības neatzīšanu pāvests uzskatīja par tolerances pārkāpumu.

Uz to pašu norādījis pāvests Benedikts XVI: „Visai paradoksālā veidā apkarojot diskrimināciju, dažas personas uzskata, ka no kristiešiem, kuri veic publiskas funkcijas, var pieprasīt, lai tie dažreiz darbotos pret savu sirdsapziņu.” Arī Katoļu Baznīcas Katehisms un II Vatikāna koncila mācība paredz: „Cilvēkam ir tiesības rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu un brīvību, lai personīgi pieņemtu morālus lēmumus. Nedrīkst viņu piespiest rīkoties pret savu sirdsapziņu.”

Kārtējais paradokss: 21.gadsimtā demokrātijas un patiesas brīvības sardzē stāv tieši Romas Katoļu Baznīca, ko feministes, sociālisti, liberāļi un citi „demokrātijas” piekritēji uzskata par vienu no galvenajiem traucēkļiem viņu „demokrātijas” versijas triumfam.

Foto: DFID - UK Department for International Development, flickr.com

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 27 Janvāris 2016 11:27