Tas barbarisms, kas islāmistus vieno ar Rietumu laiciskumu

Ceturtdiena, 07 Janvāris 2016 10:43

Šo rakstu publicējam saistībā ar satīriskā žurnāla Sharlie Hebdo jaunāko numuru, kas, meklējot terorisma cēloņus, apvaino kristiešus, bet nespēj kritiski atskatīties vēsturē uz Franču revolūciju, kas radīja nāvi nesošu kultūru.

/Tomazo Scandrolio/

Musulmaņu teroristi, nogalinot jauniešus Bataklanas koncertzālē, ir uzbrukuši franču nācijas un demokrātijas vērtību kodolam: brīvībai, vienlīdzībai un brālībai. Šis sauklis ir kļuvis par sava veida mantru, ko mums visiem vajadzētu atkārtot. Attiecībā uz šo ideju uzskribelēsim dažas pārdomas. Nekādā ziņā nevēlos aizskart to cilvēku cieņu, kas krituši terora aktā, taču man šķiet diezgan sarežģīti censties saskatīt šajos notikumos uzbrukumu šai vērtību triādei koncertā, kur uzstājās smagā roka grupa ar nosaukumu “Nāves metāla ērgli” (Eagles of death metal). Tas drīzāk izklausās pēc mistiska un uztraukumu izraisoša pareģojuma, jo uzbrukuma brīdī viņi dziedāja dziesmu “Noskūpsti sātanu” (Kiss the devil). Tas liek domāt par jauniešu noslieci tuvoties nāvējoša nihilisma bezdibenim un par vērtību izšķīšanu. Līdztekus šai domai vajadzētu atcerēties, ka sauklis “Brīvība, vienlīdzība, brālība” (Liberté, Égalité, Fraternité) tika kaldināts Franču revolūcijas dienās, proti, tajā vēsturiskajā brīdī, kas noteikti nebija miermīlīgs.

Šīs Franču republikas vērtības, ko melnā naidā tērpti islāma fanātiķi vēlas iznīcināt, izdomāja un ieviesa dzīvē jakobīņi, Franču revolūcijas darboņi, kuriem attiecībā uz terora stratēģiju un masu slepkavībām nav ko noskaust Islāma valsts kaujiniekiem. Darbības shēma ir tā pati, un mūsdienu Francijas dibinātājiem bija tāds pats DNS, kā tiem teroristiem, kas nesen izlēja asinis Parīzē. Abos gadījumos ideoloģijas pamati ar nepieciešamām atšķirībām, ko var viegli nojaust, ir gandrīz vieni un tie paši. Uzmanību, es šeit nevēlos apgalvot, ka Francijas valsts ir Islāma valsts fotokopija un ka principi, uz kuriem balstās civilā sabiedrība, ir tie paši, kas motivē darboties kalifa Abū Bakri al Bagdādi sekotājus, bet gan, ka tās valsts izcelsme, kas kļuva par Francijas republiku, ir saistīta ar to pašu izejas punktu domāšanas un darbības struktūrā, kas ir raksturīgs Islāma valstij.

Piemēram, abos gadījumos nekādi netiek atzīta ienaidnieka cieņa. Tāpēc teroristi ir nežēlīgi un auksti, jo ienaidnieks ir reducēts līdz lietas līmenim. Un, atskatoties vēsturē, revolucionāri izslēdza dialoga iespēju ar dižciltīgajiem, buržuā, priesteriem un zemniekiem, kuri nepakļāvās apgaismības kredo. Pavēle bija tos iznīcināt. Tieši tas pats notiek ar Islāma valsti, kas neizvirza prasību sēsties pie sarunu galda. Bez tam abos gadījumos tika plānota un izmantota nevaldāma vardarbība kā tautu pakļaušanas un kontrolēšanas instruments. Ieejot niansēs, kuriozā veidā gan islāma teroristu, gan franču revolucionāru rindās atrodas galvu griezēji: nežēlīgs paņēmiens, ko pavada ārkārtīgi spēcīgs emociju lādiņš, kura mērķis ir iedzīt skatītāju šausmās. Gan revolucionāru utopistu, gan islāmistu gadījumā vardarbība un terors ieguva absolūtu dimensiju.

Divu veidu – gan laicīgo, gan reliģisko – fanātiķu grupas attīstīja terora izmantošanu līdz galējībai. Terora absolūtais raksturs nozīmē, ka teroram nav pakāpes, un tas tiek izmantots visintensīvākajā veidā. Ienaidniekam ir jābūt tikai iznīcinātam. Robespjēra laikā tas nozīmēja tautas slaktiņu, kas dažu gadu laikā izauga līdz diviem miljoniem mirušo, iespējams, pat vēl vairāk. Absolūtais raksturs attiecās arī uz personu kategorijām, kas tika apzīmēti kā “ienaidnieki”: faktiski visi tie, kuri nepiekrīt tiem, kuri propagandē teroru. Revolūcijas darboņi neiedziļinājās smalkās niasēs, kā noteikt, kas bija vai nebija vainīgs. Piemēram, ja kāds bija baznīcas cilvēks, tad tas bija perfekts kandidāts uz giljotīnu. Tādā veidā Bataklanas teātra apšaude vai sprādzieni ārpus stadiona nogalināja nevis izmeklētus cilvēkus, bet vienkārši rietumu kultūras cilvēkus. Ienaidnieks ir visur.

Cita raksturīga īpašība, kas Marata un Dantona sekotājus radnieciskām saitēm apvieno ar al Bagdādi sekotājiem, ir definitīvs raksturs. Franču revolūcija bija pēdējais solis pretī individuālai un sociālai brīvībai. Līdzīgi Islāma valsts ir pilnīgas islāma valsts paraugs, tādējādi tam ir morālais, un nevis tikai reliģiskais, imperatīvs, kas mudina izplatīties. Atpakaļ ceļa nav. Beigās nonākam līdz nāves idejai. To ideoloģiju iznākums, kas radās apgaismības laikmetā un ieguva briedumu komunistu revolūcijas laikā, runājot Jāņa Pāvila II vārdiem, nevarēja atnest citu iznākumu, kā tikai nāves kultūru. Liberālā doma ir Franču revolūcijas bērns, tā ir nogalinājusi ģimeni ar šķiršanos, ar kopdzīvi, kontracepciju un genderismu, bet dzimstošo dzīvību – ar abortu, mākslīgu apaugļošanu un eksperimentiem ar embrijiem, savukārt dzīvību norietā – ar eitanāziju, cilvēka kundzību par radīto pasauli – ar ekoloģismu un animālismu, bet Dieva klātbūtni sabiedrībā – ar laiciskumu.

Šķiet, ka tas ir pilnīgs absurds, bet teroristu akcijas, kas cenšas izplatīt nāvi un iznīcību, notiek tādā kultūras konteksta iekšienē, kas pats par sevi nes nāves kultūru, kas jau pats par sevi ir strukturāli nolemts iznīcībai. Rietumu liberālisma un islāmisma ideoloģiju unisons saistībā ar nāves iznākumu – kaut gan to pavada atšķirīgas dinamikas un citādi mērķi – ir viela pārdomām. Tātad apgalvot, ka islāma terorisms uzbrūk republikas vērtībām, izrādās paradoksāli, ja domājam par Francijas republikas dibinātājiem, kuri bija veidoti “no tās pašas mīklas”, kā tie melnā tērptie cilvēki, kas 13. novembrī sarīkoja slaktiņu Francijas galvaspilsētā.

Avots: Tommaso Scandroglio, Quella barbarie che li unisce alla nostra “laicitè”, lanuovabq.it

Foto: Robert Couse-Baker, flickr.com

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 07 Janvāris 2016 11:18

Jaunākie raksti