Ģenētika - nekļūdīgu likumu kopums, kas norāda uz Radītāju

Pirmdiena, 16 Februāris 2015 13:34

Zinātnieki, vēsturnieki, rakstnieki un filosofi tiekas, lai, sekojot Mendeļa pēdās, stiprinātu dabisko vienotību starp zinātni un ticību

Mūsdienu progress un atklājumi atkal un atkal pierāda to pārliecību, kas bija radusies jau aizgājušajos gadsimtos un, kas pašlaik ir diezgan trausla – tā ir pārliecība par Radītāju, kura gudrība ir visu zinātņu un visu likumu neatņemams sākums. Tajā visā ģenētika, sākot ar Mendeļa likumiem par pārmantojamību, bija pirmā, kas no jauna modernajā laikmetā apliecināja iepriekš minēto pārliecību.

Šajā zinātnes un ticības atjaunotās vienotības „Mendel Day” konferenču ietvaros no februāra līdz martam (2014.gada) Itālijā notika dažādu zinātnieku un pētnieku tikšanās virkne.

Portāls Aleteia.org intervēja divus no šo tikšanos dalībniekiem – biologu Umberto Fazolu (Umberto Fasol), Veronas Alle Stimate institūta prezidentu, kurš ir sarakstījis vairākas grāmatas, tostarp “La creazione della vita” (Dzīvības radīšana); un Andrea Barteloni (Andrea Bartelloni), ķirurgu, kopā ar Frančesko Aņoli (Francesco Agnoli) viņš ir grāmatas “Scienziati in tonaca” („Zinātnieki tunikās” jeb mūki) autors, kā arī atbildīgais par Marina di Piza Katoliskā dokumentācijas centru.

Kāda saistība pastāv starp ģenētiku un ticību?

Fazols: Šeit jārunā par pieeju, kas varētu šķist nepieņemama. Un tomēr mēs piedāvājam skatīties uz ģenētiku kā uz dabas filosofijas refleksiju. Par to mums atgādina visi Mendeļa atklājumi: viņa slavenie likumi par pārmantojamību, kurus mēs mācījāmies visās grāmatās, sākot jau no pamatskolas, kā arī liela daļa viņa pētījumu cilvēka ģenētikas jomā. Bez šaubām vissvarīgākie fenomeni, kas saistīti ar cilvēka rakstura tālāknodošanu, atbilst Mendeļa likumiem. Savā uzrunā konferencē es saistīšu šo lielo zinātnieku ar Ležēnu (Jérôme Lejeune), kuru uzskata par citoģenētikas jeb modernās ģenētikas, kurā pēta arī hromosomas, tēvu. Jo Mendelis nepazina šīs X formas daļiņas, kas atrodas šūnā un nes DNS, tomēr jāsaka, ka viņš jau paredzēja, ka tādas varētu eksistēt. Ležēns, cita starpā, atklāja Dauna sindroma iemeslu jeb gadījumus, kad ir 47. hromosoma, kaut gan katrā cilvēka šūnā tām vajadzētu būt 46.

Vai šie abi zinātnieki bija ticīgi?

Fazols: Jā. Mendelis bija augustīniešu mūks, bet Ležēns bija lajs, kas ļoti rūpējās par savu garīgo dzīvi. Viņš bija precējies, viņam bija 5 bērni. Viņš pilnībā nodevās tam, lai uzlabotu to cilvēku dzīvi, kuriem ir Dauna sindroms. Uz nāves gultas būdams, viņš sev pārmeta, ka būs jāatstāj zeme, tā arī neatklājot terapijas iespējas ar Dauna sindromu sirgstošajiem cilvēkiem. Žeroma Ležēna beatifikācijas procesā ir beidzies pirmais posms. Zinām, ka pāvests Jānis Pāvils II devās apmeklēt viņa kapu Parīzē, saucot viņu par “Mon frere!” (mans brālis!). Mēs zinām par viņa nostāju pret abortiem. Turklāt viņš bija pirmais Pontifikālās Dzīvības akadēmijas, kuru dibināja Jānis Pāvils II, prezidents, kā arī akadēmijas statūtu veidotājs. Taču galvenais ir ne tikai šo un citu zinātnieku godīgums un garīgums. Drīzāk “Mendel Day” ciklā vēlamies uzsvērt to, ka caur zinātni un zinātniskiem pētījumiem, kuros kā metode tiek izmantots eksperiments, arī dzīvajā dabā var saskatīt Radītāja pēdas. Galileo Galilejs tās saskatīja, pētot fizisko pasauli jeb, kā viņš pats mēdza teikt, akmeņus. Bet tieši Mendelim pieder šī doma: “Iespējams arī dzīvajā dabā eksistē regulārs iekārtojums, kuru Galilejs atklāja fiziskajā pasaulē, un es gribētu dot savu ieguldījumu, lai to izskaidrotu.” Mendeļa likumi vēlas norādīt uz universālu kārtību, kas atkārtojas un nekad nebeidzas, bet notiek no paaudzes paaudzē ikkatrā šūnā. Šī stingrā kārtība mums atklāj kādu likumu, kas ietekmē ikvienu dzīvu būtni. Un tad, kad eksistē kāds likums, ir prātīgi uzdot jautājumu – no kurienes tas nāk. Parasti akadēmiskajā pasaulē ierasta atbilde ir tāda, ka bioloģisko fenomenu izcelsmi var skaidrot ar nejaušību un vajadzību jeb mutāciju un dabisko atlasi. Tomēr Mendeļa darbi un visi modernās ģenētikas atklājumi arvien vairāk norāda uz to, ka bioloģiskā pasaule ir ļoti sarežģīta pasaule, šodien šādu pasauli varētu dēvēt par „hi-tech” pasauli ar augstu tehnoloģisko saturu, kurai nav nekāda sakara ar nejaušību un vēl jo mazāk ar vidi. Tātad, sēkla aug pa dienu, pa nakti, ar lietus palīdzību, aug iekšējo spēku dzīta, kas nav saistīti ar vidi un vēl jo mazāk saistīti ar nejaušību, jo tie attīsta augšanas procesu. Ģenētikas pētniecība palīdz stiprināt ticību, palīdz dabā atrast apliecinājumu tam Vārdam (Logoss), par kuru tiek runāts Jāņa evaņģēlija prologā. Man patīk bieži atgādināt saviem studentiem to, ko Benedikts XVI sacīja kādā Ziemassvētku homīlijā: „Iesākumā bija Logoss. Pieradināsim sevi tulkot šo „Logoss” ne tikai kā Vārdu, bet arī kā Prātu, kā visa jēgu. Atcerēsimies, ka visa iesākumā ir Radošais Prāts.” Un, lūk, šodienas zinātnieki arvien vairāk rod apstiprinājumu šai racionalitātei, šim plānam, šai dabas sarežģītībai.

Šī „Kāda” noslēpums arvien vairāk kļūst par zinātnes pamatu pamatu?

Fazols: Jā, varētu pat teikt, kā to teica tas pats Einšteins, ka zinātne nespētu progresēt, ja nebūtu pārliecības par pasaulē esošo racionalitāti. Jo, ja mēs domātu, ka pasaule ir tikai nejaušu spēļu rezultāts, mēs nekad nesāktu pētīt dažādu fenomenu cēloņus. Taču zinātne rodas tieši pārliecībā, ka eksistē šie dabas un universālo konstanšu likumi. Piemēram, Mendeļa darbos vārds „konstante” parādās 60 reizes. Mendelis parāda, ka ir konstantes šūnās, kuras pēc tam atklāj kā gēnus, kas garantē dzīvās būtnes identitāti un ilgtspēju. Šie nemitīgie dzīvās būtnes procesi, lai uzveiktu entropiju, kas vēlas to noārdīt, nevar nelikt mums domāt par kādu „saprātīgu prātu”, kas to visu radīja. Un man patīk arī atgādināt to, ko šai sakarā saka Antonino Dzikiki (Antonino Zichichi), ka beigu beigās ir nepieciešams vairāk ticības, lai noliegtu augstākās gudrības eksistenci, nekā lai noticētu, ka tāda pastāv. Tas apgriež otrādi paradigmu, ar kuru augām un ar kuru joprojām turpinām dzīvot, kad ticīgu cilvēku bieži uzskata par nezinātnisku un tādu, kurš uzticas iracionālajam.

Vai arī mūsdienu zinātnieku vidū dominē šī pārliecība?

Barteloni: Es domāju, ka šeit jāievēro viena atšķirība. Fizikas un kosmoloģijas pasaulē valda lielāka piesardzība, un gandrīz visiem žīs jomas zinātniekiem nedaudz aizraujas elpa no tā, kāds brīnums ir visums, un viņi runā par “Radītāju”, par “entropisko principu”. Arī fiziķis Lučio Rossi, kurš Ženēvā vadīja CERN (European Organization for Nuclear Research – Eiropas kodolu pētniecības organizācija) darbu -, studējot subatomu pasauli, apgalvoja, ka ir neiespējami iedomāties, ka tik sarežģītā subatomiskā matērija varēja rasties nejaušības gadījumā. Turpretī biologi ir mūsdienu pasaules jaunie ateisti. Sākot jau ar Ričardu Hokinu (Richard Hawkins) un Pjetro Modeo (Pietro Modeo), kuri ir saistīti ar vēl bezgalīgi sarežģītākām struktūrām nekā fiziskajā pasaulē un, kuri kā pirmie atzina dzīvo organismu mērķtiecīgo raksturu, tomēr paradoksālā kārtā saka, ka tas viss ir nejaušības auglis, kas radies vides un mutācijas rezultātā.

Profesor Barteloni, kāda bija “zinātnieku tunikās“ jeb klostera zinātnieku pasaule?

Barteloni: Tā bija pilnīgi cita pasaule, kurā valdīja zinātkāre izzināt to, kas bija apkārt cilvēkam. Tolaik cilvēki bija ļoti reliģiozi, varētu pat teikt, dabīgi ticīgi, un tomēr viņi pētīja apkārtējo realitāti ar lielu brīvību un mieru. Tolaik nemaz nedomāja par dihotomiju jeb dalījumu zinātne – ticība. Cilvēki tolaik dzīvoja normālu dzīvi, viņi neplānoja kaut ko izveidot, taču patiesībā viņi veidoja civilizāciju. Viņi par to nedomāja, jo bija ticības cilvēki. Atgriežoties ļoti senā pagātnē, domāju par tiem mūkiem, kas pārrakstīja vecos arābu un grieķu tekstus, savā dzīvē meklēja Dievu un to, ko darīja, to darīja šādā perspektīvā. Viņi nedomāja, ka dod ieguldījumu civilizācijas veidošanā. Dalījums starp zinātni un ticību neeksistēja. Viņu dzīve bija pētīt radību. Tas pēc tam noveda līdz universitāšu izveidei, kuras radās tieši reliģiskajā vidē. Tāpat bija ar skolām. Kam bija iespēja mācīties, tie gāja uz tām skolām, kuras vadīja reliģiskie ordeņi, jo neviens cits tolaik nedomāja par izglītību. Viņi studēja filosofiju, teoloģiju, matemātiku, fiziku, kas šobrīd ir dažādu studiju programmu novirzieni. Runājot par jaunākiem zinātniekiem, viņu vidū man nāk prātā Žoržs Lemetrs (Georges Lemaitre). Viņš bija beļģu jezuīts, kurš pirmais sāka veidot teoriju par lielo sprādzienu. Par šo teoriju viņa līdzgaitnieki viņu apsmēja. Pagātnē vienmēr bija šī vēlme atklāt, kas bija tas, kas noveda līdz zinātnes progresam. Arī pats Mendelis šai ziņā bija ļoti zinātkāra personība.

Emanuele Donofrio

Avots: Emanuele D'Onofrio, “La genetica: un insieme di leggi infallibili che parlano del Creatore”, www.aleteia.org.

Tulkoja Ilze Mežniece

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 19 Februāris 2015 22:56