Dievs klusē: ko darīt?

Trešdiena, 23 Septembris 2015 09:38

Klusums ir Dieva darbības veids, kas cilvēkam paver ceļu. Šis klusums atšķiras no dabiskā klusuma, skaņu neesamības, tāpat arī no psiholoģiskā klusuma, kas izpaužas kā gandarījuma sajūta. Runa ir par bībelisku klusumu, kas ir dziļu garīgu pārmaiņu sākums un priekšnosacījums. Dieva klusums mūs pārsteidz, jo tas ir pretrunā ar šīs pasaules likumiem. Tas arī biedē, izraisa protestu un izrauj no ierastās vides.

Bībeliska klusuma ceļš sākas ar totālu apstulbumu krīzes situācijas priekšā. Tas ir it kā nāves klusums, kurā cilvēks piedzīvo sacelšanos un izvirza daudz jautājumu par jēgu, cēloņiem un nākotni.

Jautājumi bez atbildēm

Smaga situācija cilvēka dzīvē izjauc iepriekšējo kārtību, līdzsvaru. Sākotnēji šķiet, ka tai nav nekādu alternatīvu. Rodas jautājumi, uz kuriem nav atbilžu. Kāpēc? Taču viss tevī klusē. Uzdodot jautājumus Dievam, Viņa klusums kļūst par atbalsu tavējam. Uzdodot jautājumus tuvākajiem, viņu atbildes (par spīti daudziem vārdiem) nesniedz gandarījumu.

Kādēļ Dievs klusē tieši tad, kad cilvēkam visvairāk ir nepieciešamas Viņa zīmes? Kādēļ Viņš nerīkojas, redzot cilvēka nespēku, nemieru un bezpalīdzību?

Šeit mēs pieskaramies lielajam noslēpumam, ko šīs dzīves laikā varam iepazīt tikai daļēji. Ceļā pie izpratnes mums godīgi jāatsakās no sava dzīves redzējuma. Var teikt, ka cilvēkam visvairāk ir nepieciešams iziet ārpus sevis, iziet pie Jēzus. Tikai tad parādīsies telpa, kurā Dievs jūtas pietiekoši brīvs, lai sniegtu atbildi.

Jautājumi, ko uzdodam pirmajā krīzes posmā, ir ļoti loģiski un saprātīgi, taču tajos cilvēks koncentrējas uz sevi. Laika gaitā klusums sasniedz briedumu un cilvēkā piedzimst evaņģēliska atteikšanās no sevis. Tad Dievs dod gaismu. Ceļš pie atbildes ir saistīts ar attālināšanos no savas dzīves vīzijas. Šī ir atslēga tam, lai saprastu Dieva klusumu. Tāpat šī ir atslēga pārmaiņām. Dieva klusums, ko bieži piedzīvojam smagās situācijās, ir ceļš augšup kalnā.

Ceļš lejup

Par to, ka tas nav ceļš ielejā, bet gan ceļš uz garīgu kalnu, liecina brīnišķīgais rakstnieka Antuāna De Sent-Ekziperī sapnis par klusumu.

„Sacēlās vētra un nakts izplūda kā krūze, kas ir pilna ar ūdeni. Spītīgi kāpu augšup, lai satiktu Dievu un pajautātu Viņam par lietu jēgu... Tomēr kalna virsotnē atradu tikai smago melna granīta bloku, kas bija Dievs. „Tātad, tas ir Viņš. Nemainīgs un nebojāts,” sev sacīju. Tomēr saglabāju cerību, ka man nebūs jāatgriežas manā vientulībā.

 

Sacīju: „Kungs, pamāci mani! Paskaties: mani draugi, biedri un priekšmeti nav nekas cits kā marionetes. Es turu viņus savās rokās un rīkojos ar viņiem kā vēlos. Viņu paklausība mani neuztrauc, jo ir labi, ka viņi tiek piepildīti ar manu gudrību. Tomēr mani uztrauc tas, ka viņi ir kļuvuši par manu atspulgu, kas mani padara vientuļu vairāk nekā spitālīgo. Kad es smejos, arī viņi smejas. Kad neko nesaku, viņi izskatās drūmi. Tik tiešām, tikai es spēju dot viņiem dzīvību. Taču es no tā neko neiegūstu, jo viņu bezgalīgajā vēlmē atvērties uz maniem vārdiem sadzirdu vienīgi savu balsi, kas atgriežas pie manis kā ledaina tempļa atbalss. Kādēļ mīlestība mani biedē, un ko varu sagaidīt no mīlestības, kas ir tikai manis paša pavairošana?”

 

Tomēr granīta bloks melnajā lietū palika man neizprotams. Pamanot tuvumā melno kraukli, sacīju: „Kungs, es lieliski saprotu, ka klusums piestāv Tavai majestātei. Tomēr man ir vajadzīga zīme. Kad pabeigšu šo lūgšanu, lūdzu, pavēli šim krauklim aizlidot. Tad jutīšu, ka Kāds cits man ir pamiršķinājis ar aci. Turpmāk es vairs nebūšu pasaulē viens pats. Būšu saistīts ar Tevi ar paļāvības zīmi, kaut vai neskaidru. Tomēr lūdzu zīmi tam, ka te ir Kāds, kurš mani saprot.”

 

Skatījos uz kraukli, bet tas palika nekustīgs. Tad noliecos granīta sienas priekšā un teicu: „Kungs, Tev taisnība. Tavai majestātei nepiestāv manu ieteikumu pildīšana. Ja krauklis aizlidotu, tas piepildītu mani ar skumjām. Tādu zīmi es varētu saņemt tikai no kāda, kurš ir man līdzīgs, kurš ir kā es, tātad no sevis paša, no manu vēlmju atspulga. Tad man atkal būtu jāatgriežas manā vientulībā.”

Lai saprastu šī skaistā teksta vēstījumu un gudrību, tas jāizlasa vairākkārt. Dieva klusums nenozīmē, ka Viņš nav klātesošs. Šis klusums ir Viņa atbilde. Pilnīgā Dieva mīlestība nestaigā pa cilvēka uztveres takām. Dievs sniedz atbildes, taču tādā veidā, kā to ir aprakstījis kāds dzejnieks: „Kungs, Tu man nedevi neko no tā, ko es lūdzu, taču devi man visu, kas man bija nepieciešams it kā pretēji manai gribai. Lūgšanas, ko nebiju izteicis, tika uzklausītas.”

Lai saprastu šo noslēpumu, nepieciešama pazemība. Tas, kā Dievs mūs mīl un veido, nav pilnībā pieejams mūsu izziņai. Tās pilnībā atklāsies debesīs. Toties šeit mums ir vajadzīga bērna paļāvība, lai saprastu kaut tik daudz, ka klusums ir veids, kādā Dievs mūs mīl.

Sv.Ignācija ieteikumi

Piedzīvojot apjukumu un jautājumu vilni pacietīgi jāgaida. Šajā laikā nedrīkst pieņemt būtiskus lēmumus, kas vērsti uz pārmaiņām. Atcerēsimies, ka krīzes laiks ir laiks, kad dziļi piedzīvojam savu nabadzību, un kad īpaši intensīvi darbojas sātans. Viņš cenšas satriekt cilvēku, demonstrējot mūsu vājumu, cenšoties panākt, lai viņš atkāpjas. Sātans pamudina atteikties no iepriekšējiem labajiem lēmumiem, apgalvojot, ka tos nav iespējams realizēt. Svētais Ignācijs no Lojolas brīdina mūs nesteigties un nepadoties.

Jautājumu vilnis palīdz atklāt, cik ļoti patiesībā cilvēks ir pieķēries savai dzīves vīzijai, cik ļoti viņš koncentrējas uz sevi, nevis uz Dieva gudrību. Šo patiesību palīdz atklāt tikai grūtie dzīves periodi. Pazemojumi, ciešanas, nogurums, citu cilvēku šaubas – tas viss ļauj iepazīt sevi.

Tajā pašā laikā sv.Ignācijs vēlas, lai mēs apzinātos, ka krīze nav bezgalīga, un pielietotu pašu svarīgāko ieroci – pacietību. Sātans cenšas mums iestāstīt, ka šis stāvoklis turpināsies ļoti ilgi un tam nebūs gala. Tam ir viegli padoties. Tomēr krīzes pieredze atnāk un aiziet, tāpat kā ziema. Pēc ziemas Dievs vienmēr dod iepriecinājuma pavasari.

Iekšējais klusums

Pacietīgi izturot jautājumu vilni krīzes laikā, iestāsies iekšējais klusums. Tas vēl nav pārbaudījumu beigas vai atbildes iegūšana. Iekšējais klusums ir nogurums no jautājumiem. Šajā posmā cilvēks ir pārvarējis izmisuma kārdinājumu. Tomēr viņš joprojām atrodas savas pasaules atlieku priekšā un neredz jēgu pārbaudījumiem.

Šis posms ir izejas punkts garīgai izaugsmei. Tas var būt garš vai īss, reizēm tas turpinās daudzus gadus. Tas ir atkarīgs no tā, cik cieta ir klints, kas Jēzum jāsatriec cilvēkā. Mērķis ir pakāpeniski atbrīvoties no iedzimtās pašpārliecinātības un garīgās pārticības. Šajā laikā piedzimst sirds pazemība.

Dieva klusums ved uz vietu, kur cilvēks piedzīvo savu niecīgumu un saskata sevi tikai kā pārejošu ēnu.  "Dari man zināmu, Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu! Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.” (Ps 39, 5-7)

Klusa gaidīšana

Klusa gaidīšana cerībā ir klusuma auglis krīzes laikā. Zaudējot šīs pasaules labumus, varam atrast jēgu tikai Dievā. Klusā cerībā mēs vēršam savas acis un sirdi pie Viņa. Dieva klusums dramatiskās situācijās reizēm ir sāpīgs, tomēr arī atbrīvojošs. Tas attīra cilvēka gaidas: tagad cilvēks visu sagaida no Dieva, Viņa priekšā cilvēks paliek klusumā. Par šo kluso cerību runā pravietis: „Atgriežoties un paliekot mierā, jūs taptu izglābti, mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku". (Is 30, 15)

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Jerzy Zieliński OCD, „Tajemnice Bożego milczenia”

Foto: morguefile.com

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 23 Septembris 2015 09:56