Fransuā Mišlēns (François Michelin) (1926–2015), izcils katoļu uzņēmējs

Piektdiena, 03 Jūlijs 2015 10:41

Šī gada 6. maijā 88 gadu vecumā mūžībā aizgāja Fransuā Mišlēns, kas ģimenes uzņēmumu Michelin vadīja no 1959. līdz 1999. gadam. Viņš bija cilvēks ar stipru katolisku pārliecību, viņa ētisko horizontu iezīmēja Baznīcas sociālā mācība.

Fransuā Mišlēns, kura bagātība, saskaņā ar aizvadītā gada publikāciju avīzē Challenges, ir mērojama 1300 miljonos eiro, nomira kādā katoļu rezidencē tikpat nemanāmi kā dzīvoja. Vairāk nekā četrus gadu desmitus viņš bija riepu zīmola, kuru simbolizē lelle Bibendum, prezidents. Zīmolu 1889. gadā Klermonferānā (Clermont-Ferrand) dibināja viņa vectēvs Eduards un vectēva brālis Andrē.

Fransuā kļuva par bāreni 10 gadu vecumā, bet 1940. gadā vectēvs savā nāves stundā padarīja Fransuā par savu mantinieku. Viņš nekad nav bijis augstprātīgs, kaut gan to varēja atļauties augstā amata dēļ. Tieši otrādi, pēc matemātikas un politisko zinātņu studiju beigšanas viņš ienāca ģimenes uzņēmumā nevis kā vadītājs, bet kā vienkāršs darbinieks ar segvārdu.

Kad viņš paņēma savās rokās uzņēmuma grožus, viņš no putekļu kārtas atbrīvoja projektu par radiālo riepu, kuras patents piederēja šai kompānijai, bet kas to nebija izmantojusi. Tie, kas tobrīd vadīja Michelin, uzskatīja, ka šī veida riepas, kas ir tik cietas, varētu izraisīt negatīvas sekas biznesa apjomam, jo pieprasījums pēc riepām to stipruma dēļ mazinātos.

Fransuā, kas domāja ilgtermiņā, izvēlējās ieviest radiālās riepas masu produkciju. Viņa cerības attaisnojās, un radiālā riepa ļāva uzņēmumam gūt ievērojamu stratēģisko labumu.

Tomēr tas nebija tikai “trekno gadu” laiks. Septiņdesmito gadu beigu naftas “šoks” līdzās citām lietām izprovocēja kritumu pieprasījumā pēc riepām pasaules tirgos, un uzņēmuma Michelin vēsturē notika pirmā darbinieku atlaišana.

Uzņēmuma prezidentam, kurš bija pilnībā iegremdējies Baznīcas sociālajā mācībā, tas bija nopietns sirdsapziņas lēmums, bet bija nepieciešams reaģēt. Fransuā Mišlēns mācēja pielāgoties globalizācijai, un uzņēmuma starptautiskā attīstība atklājās svarīgās investīcijās ASV un citās valstīs.

Viens no pēdējiem Fransuā Mišlēna publiskiem iznācieniem notika 2014. gada 29. oktobrī Aranda de Duero (Spānijā) sakarā ar goda pilsoņa diploma saņemšanu pilsētā, kurā uzņēmumam pieder viena rūpnīca.

Šo diplomu viņš pieņēma ar aizkustinājumu, kaut gan neizceļas ar tiekšanos pēc atzinības – pirms tam viņš saņēma tikai Francijas Nacionālo Goda leģiona ordeni (Legion d'Onore) 2009. gadā, šī apbalvojuma viszemākajā, tas ir bruņinieka pakāpē. Viņa horizonts bija dziļa katoliska ticība, kas viņam ļoti palīdzēja, īstenojot uzņēmēja aktivitātes.

Kad es redzēju, kā dzīvoja mans vectēvs, sapratu, ka nauda ir patīkama, bet var kļūt par narkotiku. Es nekad neaizmirsīšu divas lietas, ko man sacīja vectēvs. Pirmā – patiesība un realitāte var būt lielākas par tevi, otrā – nauda ir kalpone, bet nekad pavēlniece.

Pirms deviņiem gadiem ticība viņam palīdzēja izturēt viņa dzīves smagāko pārdzīvojumu. Tā bija dēla Eduarda nāve, zvejojot jūrā. Dēls bija tas, kurš 1999. gadā no tēva pārņēma Michelin vadīšanu. “Ticība palīdz apzināties mūžīgās dzīves jēdzienu. Nebūtība neeksistē. Dzīve mainās, tā ir dzīve tās pilnībā. Vai jūs saprotiet, ko tas nozīmē? Tas ir kaut kas īpašs.

Dusi mierā, Fransuā Mišlēn!

Avots: François Michelin (1926-2015), l'imprenditore cattolico per antonomasia, Alfa y Omega, www.aleteia.org

Tulkoja Ilze Mežniece

Jaunākie raksti