Kas bija Pēteris un Pāvils?

Sestdiena, 27 Jūnijs 2015 18:52

29.jūnijā Baznīca svin divu lielāko apustuļu – Pētera un Pāvila – svētkus. Svētais Pēteris bija Jēzus māceklis, kurš tika izvēlēts par Baznīcas vadītāju. Savukārt svētais Pāvils savā dedzībā sludināja Evaņģēliju arī pagānu tautām, tādēļ viņu sauc par „tautu apustuli”. Abi svētie Romā atdeva dzīvību par Kristu.

Baznīca šodienas svētkus svinēt sāka no 3.gadsimta. Gan Pēteris, gan Pāvils gāja bojā Romā ķeizara Nērona vajāšanu laikā. Iespējams, Pēteris tika nogalināts 64. gadā. Tradīcija vēstī, ka viņu piesita krustā ar galvu uz leju. Pāvils pēc aresta 67. gadā tika nonāvēts ar zobenu.

Pētera un Pāvila kalpošana un mocekļa nāve Romā piešķīra Romas Baznīcai īpašu nozīmi kristietības vēsturē. Romas bīskaps, svētā Pētera pēctecis un svētā Pāvila apustuliskās tradīcijas turpinātājs, bauda priekšroku un tiek uzskatīts par bīskapu galvu visā Baznīcā. Kā zināms, pirms tam svētais Pēteris, pirmais Romas bīskaps, tika atzīts par pirmo no apustuļiem, saņemot no Jēzus īpašas pilnvaras (pāvesta primāts). Piemēram, visi pāvesti tiek apdāvināti ar nekļūdīguma žēlastību jautājumos, kas skar oficiālo Baznīcas mācību ticības un morāles jautājumos.

Svētais Pēteris – sākotnēji Šimons (Simeons, Sīmanis) – nāca no Betsaidas, pilsētas Galilejas ezera krastā. Tāpat kā viņa tēvs un brālis Pēteris bija zvejnieks. Ir zināms, ka viņš bija precējies. Pēc kāzām Pēteris dzīvoja Kafarnaumā. Iespējams, pirms satikšanas ar Jēzu Pēteris piederēja pie Jāņa Kristītāja mācekļu pulka. Jēzus piešķīra Sīmanim jaunu vārdu – Pēteris (Pétros – "klints"). Pēteris bija pirmais no apustuļiem, kurš Jēzus personā atpazina ilgi gaidīto Mesiju:

Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs. Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un es tev došu debesvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs. (Mt 16, 16-19)

Vairākos Evaņģēlija fragmentos tiek uzsvērta īpaša Pētera pozīcija starp apustuļiem. Piemēram, Pēteris bieži izsakās visu apustuļu vārdā. „Apustuļu sarakstos” (piemēram, Mt 10,1-4) Pēteris vienmēr tiek pieminēts kā pirmais. Svētajos Rakstos parādās frāze „Pēteris un apustuļi”, kas atkal pasvītro šī mācekļa lomu. No Bībeles mēs zinām, ka augšāmcelšanās dienā Pēteris pirmais no apustuļiem ienāca Jēzus kapā. Vēlāk Kristus aicināja viņu: Gani manus jērus!” (Jņ 21, 15). Visi šie fragmenti liecina par Pētera primātu.

Savu apustulisko misiju Pēteris veica Samārijā, Līdā, Jaffā un Cēzarejā. Vēlāk viņš devās uz Antiohiju, Mazāziju un Romu, kur nodibināja kristiešu kopienu, kļūstot par bīskapu. Nērona vajāšanu laikā Pēteri arestēja un piesita krustā. Apustuļa Pētera kapa vietā 4.gadsimtā tika uzcelta baznīca, kas pēc vairākām pārbūvēm mūsdienās ir pazīstama kā svēta Pētera bazilika. Dzīves laikā Pēteris uzrakstīja divas apustuliskās vēstules, kas ir iekļautas Jaunās Derības kanonā.

Svētais Pāvils pirms atgriešanās bija pazīstams kā Sauls. Viņš piedzima Tarsā starp 5. un 10. gadu. Pāvils nāca no jūdu ģimenes, taču bija Romas pilsonis. Viņš arī piederēja pie farizeju reliģiskās kustības. Ir zināms, ka Pāvils bija Gamaliēla, slavenā jūdaisma teologa māceklis. Būdams farizejs, Sauls aktīvi uzstājās pret Baznīcu, taču ap 35.gadu ceļā uz Damasku viņš piedzīvoja personīgo atklāsmi, kuras laikā Jēzus viņam sacīja: „Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?”. Pieņemot kristību, Pāvils vēl trīs gadus uzturējās Damaskā, vēlāk viņš apmeklēja Jeruzalemi, satiekot citus apustuļus. Pāvils veica trīs lielus apustuliskus braucienus, sasniedzot Mazāziju un pat Grieķiju. No Pāvila vēstuļu tekstiem izriet, ka arī pēc atgriešanas viņš guva mistisku pieredzi.

Kristīgas ticības izplatīšanas dēļ apustuļa dzīvība vairākkārt tika apdraudēta. 60.gadā Jeruzalemē viņu arestēja. Divus gadus Pāvils pavadīja cietumā Cēzarejā, taču vēlāk pēc viņa paša pieprasījuma apustuli pārcēla uz Romu. Impērijas galvaspilsētā viņš vairākus gadus atradās mājas arestā. Tad visas apsūdzības pret Pāvilu tika atceltas. Pēc tam viņš visdrīzāk apmeklēja Spāniju un Krētu. Tomēr viņu atkal arestēja. 67. gadā Pāvils tika nonāvēts. Kā Romas pilsonis apustulis netika spīdzināts, tomēr viņam nocirta galvu. Tiek uzskatīts, ka tas notika 29. jūnijā. 4.gadsimtā ķeizars Konstantīns svētā Pāvila nāves vietā uzcēla baznīcu. Pašlaik tā ir pazīstama kā Svētā Pāvila bazilika aiz pilsētas mūriem (Basilica di San Paolo fuori le Mura).

Pēc apustuļa Pāvila palika 13 vēstules, kas ir iekļautas Svēto Rakstu kanonā. Pateicoties izcilai izglītībai un misionāra dedzībai Pāvilam izdevās uzsākt dialogu ar pagānu domātajiem, kā arī radīt jaunas iespējas pagānu tautu evaņģelizācijā.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: “29 czerwca - uroczystość św. Piotra i Pawła”, deon.pl

Jaunākie raksti