5 lietas, kuras es gribētu zināt pirms laulībām

Sestdiena, 20 Jūnijs 2015 23:41

Bieži notiek tā, ka mana sieva un es saņemam komentārus par mūsu laulību, kas mums liek pasmaidīt: “Jūs izskatāties ļoti laimīgi,” “Jūs uzvedaties kā jaunlaulātie,” “Jūs nespēsiet saprast mūsu problēmas, jo jūsu laulība ir nevainojama,” “Jūs nekad nestrīdaties.”

Mēs pasmaidām nevis tāpēc, ka mūs padara laimīgus tas, kas mums tiek pateikts, bet gan tāpēc, ka tikai retais zina mūsu patieso dzīvesstāstu. Un katram pārim tāds ir. Arī mums!

Ne tik sen Konsuela (Consuelo) un es bijām gatavi šķirties. Mums negāja viegli un laulībā bija iestājusies krīze. Un tie nav tikai vārdi. Mēs bijām nonākuši līdz punktam, aiz kura nav atgriešanās. Vai vismaz mums tā likās.

Mēs izgājām laulības terapiju kopā ar priesteriem un konsultantiem, kas mums mēģināja palīdzēt atjaunot mūsu laulību tādu, kāda tā bija sākumā. Tas bija viens no sāpīgākajiem brīžiem, kādu man bija nācies piedzīvot.

Atceroties šo manas dzīves periodu, saprotu, ka, ja būtu nopietni apzinājies daudzas lietas tad, kad precējos, mēs būtu spējuši izvairīties no piedzīvotās krīzes. Lūk, piecas no šīm lietām!

1. Plāns B neeksistē

Mana laulība ir uz visu dzīvi, tā noslēdzas tikai ar nāvi. Tas skan mazliet drūmi, bet tā ir patiesība. Kad es apsolīju savu sievu mīlēt visu dzīvi, es apņēmos darīt visu, lai mūsu laulība turpinātos, neatkarīgi no situācijas, kurā mēs atrastos.

Taču mana mentalitāte bija tāda, ka es labprāt dotu sev papildu iespējas. Ja būšana par vīru nefunkcionētu kā vajag, vai ja būšana ar Konsuelu nebūtu turpinājusies, vai viņa nebūtu mani darījusi laimīgu, es gribēju būt drošs, ka tādā gadījumā man ir izejas iespēja, vai sliktākajā gadījumā – otra iespēja, bet laulībā nepastāv plāns B. Plāna B pastāvēšana un atvērtu durvju atstāšana bēgšanai vai citām iespējām atņēma man spēju uzņemties un pilnībā veltīt sevi manai sievai un laulībai.

2. Laulība nenozīmē manu laimi

Daudzi pāri pieļauj šo kļūdu. Es par to nepārtraukti dzirdu. Arī es tā domāju 2000. gadā, mūsu kāzu dienā. Es sevī domāju: “Konsuela ir mana sieva, un viņas pienākums ir darīt mani laimīgu. Tas jādara sievām. Ja viņa mani nedarīs laimīgu, tad man būs jāatrod kāds vai kaut kas, kas mani dara laimīgu.”

Patiesība ir tāda, ka laulība nozīmē kaut ko vairāk, nekā tikai manu laimi. Un mana sieva nav atbildīga par manu laimi. Laime ir subjektīva un relatīva, un man kā vīrietim laimes definīcija ir citādāka, un nav nekāda veida, kā to var piemērot visām manām vajadzībām. Laulība nozīmē mīlestību un savstarpēju cieņu, kā arī Dieva pagodināšanu caur mūsu uzticību. Un tas nenozīmē manu laimi.

3. Komunikācija ir daudz efektīvāka par klusēšanu

Es esmu intraverta personība. Esmu turklāt vīrietis. Tāpēc runāt par savām jūtām man šķiet tikpat dīvaini un neērti, kā vadīt lidmašīnu. Kad kaut kas man traucē vai mani sadusmo, es automātiski izolējos un klusēju. Pienāk brīdis, kad savas jūtas apspiežu tik ļoti, ka meklēju kaitīgus veidus, kā novadīt savas dusmas, depresiju vai to, kas man traucē.

Esmu sapratis, ka neviens mani tā nemīl un tā nerūpējas par mani, neviens nevar man tā palīdzēt, kā to dara mana sieva. Es varu būt drošs, ka viņa izturēsies pret manu nedrošību un jūtām ar maigumu. Un, ja es viņu kaitinu, tad tomēr viņa ir vienīgā, kas spēj kaut ko darīt. Tad kāpēc lai nerunāju ar viņu?

4. Kad palīdzu viņai, tas palīdz man

Es parasti iesaku grāmatu “Piecas mīlestības valodas” visiem tiem, kas precēsies vai jau ir precējušies. Veids, kā es redzēju savas attiecības ar sievu, ir mainījies. Ir dabiski, ka mēģinām mīlēt citus tā, kā paši vēlamies būt mīlēti, bet, ja tā nav viņu mīlestības valoda, tad mūsu pūles ir veltīgas. Arī tad, ja palīdzēšana manai sievai ir kaut kas, kas man jādara, lai mūsu laulība būtu laimīga un veselīga, esmu sapratis kādu interesantu fenomenu. Kad daru kaut ko viņai, tad gūstu labumu pats. Nepārprotiet mani. Mums ir jākalpo ne jau tā dēļ, ko saņemam pretī, bet ir labi saņemt kaut ko pretī, kad palīdzam savam laulātajam. Man šķiet, ka tad, kad palīdzu viņai (piemēram, mazgāt traukus), tas piepilda viņas “mīlestības tvertni” tik ļoti, ka viņa to pašu vēlas darīt man. Skan jauki, vai ne?

5. Atšķirības nav disfunkcijas zīme

Jebkurās attiecībās – darbā, ģimenē, draudzībā – ir atšķirības. Tas ir dabiski un pieņemami. Dažādu iemeslu dēļ daudzi no mums ieliek laulību citā kategorijā. Mēs domājam, ka strīdi vai diskusijas ir tāpēc, ka ir kaut kas slikts mūsu laulībā. Un uzreiz nonākam pie secinājuma, ka mūsu laulība nefunkcionē vai tā ir sašķobījusies.

Kad mums šķiet, ka mūsu laulībā ir kāda disfunkcija, sākam domāt par plānu B un beidzam komunicēt un censties. Laulībā, turpretī, konflikti ir normāla parādība.

Veids, kādā izvēlamies risināt negatīvos momentus, norāda uz to, cik veselīga vai nē ir mūsu laulība. Esmu sapratis, ka atšķirību kā normālas parādības pieņemšana man palīdzēja nepaturēt prātā aizvainojumus, daudz ātrāk lūgt piedošanu un nopietni strādāt pie tā, lai risinātu domstarpības, tiklīdz tās radušās.

Kā jau varat nojaust no tā, ko rakstīju sākumā, kā arī no komentāriem, ko saņemam, Konsuelai un man šobrīd ir brīnišķīga laulība. Labāka par to, kāda tā bija agrāk. Labāka arī par to, kāda tā bija dienā, kad apprecējāmies. Īpaši tagad, kad zinu šīs piecas lietas par laulību.

Un tava laulība? Vai atradi līdzības savā pieredzē? Ko tu vari pievienot šim sarakstam?

Avots: 5 cose che avrei voluto sapere prima di sposarmi, www.aleteia.org

Foto: Luigi Torreggiani, flickr.com

Jaunākie raksti