Piedot, bet kā?

Otrdiena, 09 Jūnijs 2015 10:37

Piedošanai jākļūst par mūsu pastāvīgo, “automātisko” praksi. Bez piedošanas nav nedz labu attiecību, nedz mīlestības, nedz arī laimes.

Pr. Salvatore Tumino kādā no savām grāmatām apraksta Corrie ten Boom stāstu: viņa bija tikusi ieslodzīta Ravensbrukas koncentrācijas nometnē. Tur gāja bojā viņas māsa un citas sievietes no draugu loka. Pēc kara Corrie apceļoja Eiropu, lasot lekcijas par nepieciešamību piedot. Agresijas un naida upura statuss ļāva viņai kļūt par pilntiesību piedošanas skolotāju.

Reiz Minhenē pēc uzstāšanās, kas bija veltīta ienaidnieku piedošanai, Corrie ieraudzīja durvīs bijušo SS karavīru, kuru atcerējās kopš ieslodzījuma laikiem. Nometnē šis vīrietis uzraudzīja pirti, kuru apmeklēja visi jaunieslodzītie. Pēc konferences bijušais SS darbinieks pienāca klāt un pateicās Corrie par viņas ticību tam, ka Dievs ir piedevis viņam viņa grēkus. Uzklausot savu kādreizējo vajātāju, Corrie, pēc viņas stāstītā, jutās “kā paralizēta”. “Tikko biju runājusi par nepieciešamību piedot, tomēr tajā brīdī nebiju spējīga pat pasniegt viņam roku,” stāsta sieviete. Corrie piedzīvoja dusmas un domas par atriebību, kā arī nožēloja savus vārdus par piedošanu, ko Dievs sniedz katram cilvēkam. Tomēr klāt šīm domām parādījās arī citas: Jēzus ir atdevis dzīvību par šo cilvēku, kas tad vēl ir vajadzīgs, lai piedotu? Corrie savā garā piesauca Kungu: “Jēzu, pati nespēju viņam piedot, dod man savu spēku, lai varu to izdarīt!”.

Uzreiz pēc tam Corrie pasniedza vīrietim roku un vienlaicīgi ar šo žestu viņas sirdī izzuda naids, bet tā vietā parādījās mīlestība – mīlestība pret cilvēku, kurš nogalināja viņas māsu, kurš terorizēja viņu pašu un viņas tuviniekus... Tajā brīdī viņa saprata, ka piedošana nenotiek mūsu pašu spēkiem.

Apburtais loks

Corrie stāsts ir galējais gadījums. Mēs savā dzīvē piedzīvojam pārsvarā mazākus ievainojumus, kas tomēŗ nenozīmē, ka tie izraisa mūsos mazāku naidu. Vienlaikus Corrie stāsts atklāj, ka neeksistē tāds ļaunums, kuru nebūtu iespējams piedot.

Dusmu un naida mehānisms mūsos darbojas šādi: sākotnēji cilvēku agresija un netaisnīga rīcība izraisa mūsos ievainojumu. Šī ievainojuma sekas ir sāpe. Ar to tiek domāta psihiskā sāpe, dvēseles sāpe. Beidzot šī sāpe mūsos izraisa naidu un vēlmi pēc atriebības. Taču tas vēl nav viss: ja mēs piekrītam naidam, rodas apburtais loks, jo naids mūsos producē sāpi. Šī sāpe rada ievainojumus, ko mēs nodarām sev un citiem. Ievainojums, sāpe un naids var pilnībā sagraut cilvēka dzīvi, atņemt mums dzīvesprieku un cilvēkmīlestību.

Kā lai pārtrauc sabrukuma apburto loku? Mums jāapzinās, ka tas balstās lielos melos, tāpat kā viss, kas izraisa ciešanas. Šajā gadījumā meli ir pārliecība, ka mūsu naids ir taisnīgs.

Pretēji jūtām

Tomēr kopš laikiem, kad varam pieņemt Jēzus Miesu, mūsu naids nav attaisnojams ne mazākajā mērā. Kopā ar savu Miesu Kristus sniedz mums pietiekoši daudz spēka, lai mēs varētu izpildīt Viņa prasības, t.sk. piedot “nevis septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas”.

Te var gadīties arī kāda cita loģiska kļūda. Ievainojums izraisa mūsos skumjas, sāpes, dusmas. Un tā ir dabiska reakcija uz nodarīto ļaunumu. Tādēļ var likties, ka tas ir pietiekošs iemesls, lai attaisnotu savu naidu. Tomēr tā nav patiesība.

Piedošana sākas no gribas akta, kas jāizdara tieši tad, kad mūsu sirdī ir pārņēmis rūgtums un negatīvas jūtas pret personu, kas mūs ir ievainojusi. Ja gaidīsim, kad mūsos parādīsies pozitīvas jūtas pret ienaidnieku, piedošana nekad nenotiks. Tad mums jāizvēlas paklausīt Jēzus vārdiem un jāpieņem lēmums piedot.

Kā konkrēti jāpiedod

Patiesa piedošana balstās uz diviem pīlāriem: attaisnošanu un svētību. Jēzus spēja attaisnot pat savas bendes: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara(Lk 23,34). To ir vērts atcerēties, īpaši tad, ja mums liekas, ka kāds vadās vienīgi no ļaunas gribas. Kā viņu var attaisnot? Kad nespējam atrast citus izskaidrojumus, vienmēr var paskatīties uz citu cilvēku kā uz personu, kas ir tik ļoti ievainota, ka spēj vienīgi ievainot citus. Turklāt, kā mums atgādina Corrie ten Boom, Jēzus ir miris arī par šo cilvēku. Šāda izpratne ļaus mums nostāties uz piedošanas ceļa. Ja tā tas ir, tad viss, ko piedzīvojam, palīdz mums garīgā attīstībā un nes mums labumu. Mums jāpateicas Dievam par visu un jāsvētī cilvēki, kurus mums bijis dots satikt. Pat, ja viņi mūs sāpināja.

Vai mēs tiešam ticam, ka esam Dieva rokās, kurš – naida nogalināts – tomēr augšāmcēlās? Vai ticam, ka pieņemot Komūniju, nesam sevī Viņu pašu, kas ļauj mums paveikt to pašu?

Patiesībā jautājums par piedošanu savā visdziļākajā būtībā ir jautājums par galvenajām ticības patiesībām. Bet varbūt mūsu ticība ir “nedzīva”, teorētiska, varbūt tai nav sakara ar mūsu dzīvi un rīcību? Bet varbūt mēs vienkārši neticam?

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Anna Kaik, “Przebaczyć - ale jak to zrobić?”, deon.pl

Foto: Keoni Cabral, flickr.com

Jaunākie raksti