Tajās dienās Marija cēlās un steigšus aizgāja kalnos uz kādu pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Zaharija namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika tā, ka, Elizabetei dzirdot Marijas sveicienu, priecīgi sakustējās bērniņš viņas miesās. Un Elizabeti piepildīja Svētais Gars, un viņa skaļā balsī iesaucās un sacīja: “Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! Un no kurienes man tas, ka mana Kunga Māte nāk pie manis? Jo, lūk, tiklīdz tava sveiciena balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. Un svētīga ir tā, kas ieticēja, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir sacījis. Lk 1, 39–45

Tajā laikā, kad Jānis pie Jordānas mācīja, ļaudis viņam jautāja, sacīdami: “Kas tad mums jādara?” Viņš atbildot sacīja tiem: “Kam ir divi svārki, tas vienus lai iedod tam, kuram nav; un, kam ir ko ēst, tas lai dara tāpat!” Bet arī muitnieki nāca kristīties un viņam jautāja: “Mācītāj, ko lai mēs darām?” Un viņš tiem atbildēja: “Neņemiet vairāk, kā jums ir noteikts!” Arī kareivji viņu izvaicāja, sacīdami: “Un kas mums ir jādara?” Viņš tiem atbildēja: “Neaizskariet nevienu un nedariet pārestību, un esiet mierā ar savu algu!”

Bet, tā kā ļaudis uzskatīja un visi savā sirdī domāja par Jāni, vai tik viņš pats neesot Kristus, Jānis atbildēja visiem, sacīdams: “Es jūs kristīju ar ūdeni. Bet nāks Tas, kurš ir spēcīgāks par mani un kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni. Viņam rokā ir vēteklis klona tīrīšanai. Un kviešus Viņš savāks savā klētī, bet pelavas sadedzinās nedziestošā ugunī.” Vēl daudz ko citu mācīdams, viņš sludināja ļaudīm prieka vēsti.

Lk 3, 10–18

Ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmitajā gadā, kad Poncijs Pilāts pārvaldīja Jūdeju, bet Hērods bija tetrarhs Galilejā, viņa brālis Filips – Iturejā un Trahonitīdas apgabalā, bet Lizānijs – tetrarhs Abilēnā, augsto priesteru Annas un Kaifas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Zaharija dēlu, tuksnesī.

Un viņš apstaigāja visu Piejordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlas kristību grēku piedošanai, kā rakstīts pravieša Isaja runu grāmatā: “Saucēja balss tuksnesī: gatavojiet Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas! Katra ieleja lai piepildās, katrs kalns un paugurs lai kļūst zemāks; kas līks, tam jātop taisnam, un, kas nelīdzens, – par līdzenu ceļu. Un ikkatra miesa redzēs Dieva pestīšanu.

Lk 3, 1–6

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Pielūkojiet, ka jūsu sirdi neapgrūtina pārēšanās un dzeršana, un šīs dzīves rūpes un ka šī diena nepienāk jums negaidīti. Jo tā nolaidīsies kā slazds pār visiem, kas dzīvo pa visu zemi. Tāpēc esiet nomodā un vienmēr lūdzieties, lai jūs no visa tā, kas notiks, spētu izbēgt un nostāties Cilvēka Dēla priekšā. (Lk 21, 34–36)

“Vai tad dzīves jēga ir tikai dzīvot? Vai tad Dieva bērnu pēdas ir piekaltas pie šīs nožēlojamās zemes?” – vaicāja Pols Klodels savā darbā “Marijas pasludināšana”. Ja mūsu cerība ir saistīta tikai ar tagadējo laiku un zemes labumiem, tad personīgās dzīves neveiksmes, kas neizbēgami piemeklē katru, un pasaules notikumu traģiskā gaita radīs vilšanās un bezcerību, kas saindē sirdi.

Šodien Dieva vārds mūs mudina atgriezties, apdomāt, pēc kā mēs patiešām ilgojamies, pēc kā tiecamies, kādas viltus cerības mājo mūsu sirdī. Dievs nepiepilda mūsu iegribas, bet savus apsolījumus. Ļausim lielai cerībai, kas nāk no Dieva apsolījumiem, atdzīvināt mūsu sirdi.

Ja mūsu iekšējais cilvēks būs sakopots nomodā un lūgšanā, mēs atpazīsim Kunga klātbūtni ikdienas dzīves mazajos un lielajos notikumos. Tad būsim ik dienas gatavi brīnišķīgam un grandiozam notikumam – nostāties Cilvēka Dēla priekšā, un tad vienmēr būsim kopā ar Kungu (1 Tes 4, 17).