Priestera komentārs

Tajā laikā, redzēdams ļaužu pulkus, Jēzus uzkāpa kalnā. Kad Viņš bija atsēdies, pie Viņa piegāja mācekļi un Viņš sāka tos mācīt, sacīdams:

“Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Svētīgi ir noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti. Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems. Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti. Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu. Svētīgi miera nesēji, jo viņus sauks par Dieva bērniem. Svētīgi ir tie, kas tiek vajāti taisnības dēļ, jo viņiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja manis dēļ jūs nievās un vajās, un apmelos, runājot par jums visu ļaunu.

Priecājieties un līksmojiet, jo alga jums Debesīs ir liela!”

Mt 5,1-12a

Visu gadsimtu un paaudžu svētie ir veidojuši savu dzīvi pēc šiem Jēzus vārdiem, vai, labāk būtu teikt, ka Svētais Gars ir veidojis viņu sirdis pēc Jēzus dzīves un Evaņģēlija vārdiem. Viņi savā dzīvē iemiesoja Evaņģēliju. To ir brīnišķīgi izteicis sv. Fancisks no Sales: “Starp Evaņģēlija grāmatu un svētajiem ir tāda pati atšķirība kā starp nošu rakstu un dziedāto mūziku.”

Šajos svētkos, kad acu priekšā paslīd visu paaudžu Dieva draugu svētie vaigi, neviļus nāk prātā sv. Jāņa Pāvila II vārdi par aicinājumu uz svētumu, ko viņš atstāja savā garīgajā testamentā trešās tūkstošgades kristiešiem (“Jaunajā tūkstošgadē ieejot”, n.30):

“Šo pilnības ideālu nedrīkst pārprast, it kā tas sevī neizbēgami ietvertu kaut kādu ārkārtēju dzīvi, kura būtu iespējama tikai atsevišķiem svētuma “ģēnijiem”. Svētuma ceļi ir daudzveidīgi un attiecīgi piemēroti katra kristieša aicinājumam. Es pateicos Kungam, kurš man ir ļāvis šajos gados beatificēt un kanonizēt tik daudzus kristiešus, to vidū daudzus lajus, kuri ir sasnieguši svētumu visparastākajos dzīves apstākļos. Ir pienācis laiks no jauna un ar pārliecību ikvienam piedāvāt šo ikdienišķās kristīgās dzīves “augsto pakāpi”: visai Baznīcas kopienai un kristīgo ģimeņu dzīvei ir jāved šajā virzienā. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka ceļš uz svētumu ir personisks un ka tas pieprasa patiesu svētuma pedagoģiju, kas būtu spējīga piemēroties katra cilvēka personiskajam ritmam”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā farizeji aizgājuši noturēja apspriedi, lai Jēzu pieķertu vārdos. Un tie sūtīja pie Viņa savus mācekļus kopā ar hērodiešiem, sacīdami: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un Dieva ceļu māci patiesībā un ka Tev nerūp kādam izpatikt, jo Tu neraugies uz cilvēka personu. Tāpēc saki mums, kā Tev šķiet: vai drīkst maksāt ķeizaram nodokli vai ne?” Bet Jēzus, sapratis viņu nekrietnību, sacīja: “Kāpēc jūs mani kārdināt, liekuļi? Parādiet man nodokļu monētu!” Un tie Viņam atnesa denāriju. Un Viņš tiem sacīja: “Kā ir šis attēls un uzraksts?” Tie Viņam atbildēja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tātad atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva!”

Mt 22, 15-21

Kas ir vieglāk – atdot ķeizaram (laicīgās dzīves pienākumiem) to, kas pienākas, vai Dievam? Visbiežāk cilvēkiem pietrūkst laika tieši Dievam. Taču tikai atdodot Dievam to, kas ir Dieva, spējam atdot laicīgajai varai to, kas tai pienākas, nekļūstot par tās vergiem. Tikai tad, ja dzīvais Dievs ir cilvēka dzīves centrā, viss pārējais ir savās vietās. Tikai tad spēsim parādīt “ticības darbu, mīlestības pūles un izturīgo cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu”, ko svētais Pāvils redzēja Tesalonikas kristiešos. Tāpēc nesāksim dienu nedz ar kafiju, nedz ar radio klausīšanos, bet ar lūgšanu, kas dos drosmi dienas pienākumiem.

Šajā svētdienā Baznīca lūdz atbalstu misiju darbam. Atsaucoties šim aicinājumam, nākošās nedēļas laikā nesīsim Dieva priekšā lūgšanā kādu cilvēku no mūsu paziņu vai kolēģu loka un lūgsim, lai Kungs mums paver ceļu viņu uzrunāt par Dieva lietām. Būsim arī gatavi Svētā Gara pārsteigumiem, jo māceklis, kas dzīvo Labo Vēsti un vēlas ar to dalīties, nejauši satiek tādus, kas ir gatavi to uzņemt – kā krievu sakāmvārdā На ловца и зверь бежит (ʻzvērs pats skrien medniekam nagos’) vai, labāk, kā diakona Filipa gadījumā, kad Kungs viņu sūtīja iet pa tuksnešaino ceļu, lai satiktu cilvēku, kura sirds jau bija gatava atgriezties (Apd 8, 26–40).

Atbalstīsim arī tos (vai vienu konkrētu cilvēku), kuri ir pirmajās līnijās misiju darbā, ar lūgšanu, gavēni un maziem upuriem.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus sacīja virspriesteriem un tautas vecākajiem: “Noklausieties citu līdzību! Bija kāds namatēvs, kas iestādīja vīnadārzu, apjoza to ar mūri, izraka tajā vīna spiestuvi un uzcēla torni, un iznomāja to vīnkopjiem, un pats aizceļoja. Bet, kad tuvojās ražas laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem savus kalpus, lai saņemtu tā augļus. Bet vīnkopji, sagrābuši viņa kalpus, vienu sasita, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. Tad viņš atkal sūtīja citus kalpus, bet viņi ar tiem izrīkojās tāpat. Visbeidzot viņš sūtīja pie viņiem savu dēlu, sacīdams: “No mana dēla viņi kaunēsies.” Bet vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Un tie viņu sagrāba, izmeta ārā no vīnadārza un nogalināja. Kad nu vīnadārza saimnieks pārnāks, ko gan viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” Viņi Tam atbildēja: “Ļaundarus viņš bez žēlastības pazudinās un vīnadārzu iznomās citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus savā laikā.” Jēzus viņiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: “Akmens, ko namdari atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni; to ir izdarījis Kungs, un tas ir brīnums mūsu acīs”? Tādēļ Es jums saku, ka Dieva valstība no jums tiks atņemta un atdota tautai, kas nes tās augļus.”

Mt 21, 33-43

Vīnadārzs ir dārga un vērtīga lieta. Kunga iedēstītais vīnadārzs ir Viņa tauta, tie esam mēs. Mēs piederam Viņam, un tas labais, ko gūstam dzīvē, nāk no Viņa labestības. Garīgajā dzīvē ir būtiski spēt attiecināt saņemtās žēlastības uz Dievu, visā labā avotu. Grieķu baznīcas svētais starecs Paīsijs (1924-1994) norāda, ka mums “vajag uzmanīgi vērot, lai mēs nepiesavinātu sev talantus un garīgas dāvanas, kurus Dievs mums ir devis. Mums vajag pateikties Dievam un uzmanīties, lai nekļūstam tādu dāvanu necienīgi. Vienlaicīgi nepieciešams just līdzi tiem, kuriem nav tādu dāvanu no Dieva un lūgties par viņiem. Un, kad mēs redzēsim cilvēku, kurš mums kaut kādā veidā piekāpjas apdāvinātības ziņā, teiksim paši sev: “Ja viņam būtu tādas dāvanas, ko man ir devis Dievs, tad viņš jau būtu svēts. Es ne tikai neesmu attīstījis man dotās dāvanas, bet vēl mānu Dievu, piedēvējot sev dāvanas, ar kurām Viņš mani apdāvināja”. Kad cilvēks piedēvē sev žēlastības, ko saņem kā dāvanu, it kā viņš pats to būtu sasniedzis saviem spēkiem, tad sāk darboties garīgie likumi. Dieva žēlastība atstāj cilvēku un tas nonāk stāvoklī, kas kaut kādā ziņā līdzīgs tam, ko apraksta pravietis Isajs: “Un tagad es jums teikšu, ko es izdarīšu savam vīnadārzam: es nojaukšu tā žogu, un tas tiks izpostīts, es noārdīšu tā mūri, un tas tiks izmīdīts. Un es to atstāšu novārtā, tas netiks apgriezts, nedz uzrakts, tā ka saaugs ērkšķi un dadži. Un mākoņiem es pavēlēšu, lai pār to nenolīst lietus.” (Is 5,1-7).

“Dievs katru piebremzē viņam derīgā veidā, lai cilvēks pats sev nekaitētu”, atzīst svētais Paīsijs. Tad cilvēks redz un atzīst savu bēdīgo stāvokli, nožēlo savu lepnību un atgriežas. Pēc kāda laika viņš atkal sev piedēvē garīgās uzvaras un no jauna zaudē žēlastību. Tas notiks tik ilgi, kamēr sirds nekļūs pazemīga un neatdos Kungam tos augļus, kas Viņam pienākas.

Pr. Aleksandrs

Tajā laikā Jēzus saviem mācekļiem sacīja šādu līdzību: “Debesu valstība ir pielīdzināma namatēvam, kas rīta agrumā izgāja salīgt strādniekus savam vīnadārzam. Un viņš, vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, sūtīja viņus savā vīnadārzā. Un, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja citus tirgus laukumā stāvam bez darba un sacīja viņiem: “Ejiet arī jūs vīnadārzā, un es jums došu, kas pienākas.” Un viņi aizgāja. Bet viņš izgāja atkal ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus stāvam un viņiem sacīja: “Ko jūs šeit stāvat visu dienu bez darba?” Viņi atbildēja: “Tādēļ, ka neviens mūs nav salīdzis.” Viņš tiem sacīja: “Ejiet arī jūs vīnadārzā!” Kad iestājās vakars, vīnadārza kungs sacīja savam pārvaldniekam: “Pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, sākdams no pēdējiem un beigdams ar pirmajiem.” Un, kad piegāja tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, viņi saņēma katrs pa denārijam. Bet pirmie pieiedami domāja, ka saņems vairāk: tomēr arī viņi saņēma katrs pa denārijam. Paņēmuši to, viņi kurnēja pret namatēvu, sacīdami: “Šie pēdējie strādāja vienu stundu, un tu viņus pielīdzināji mums, kas iznesām dienas nastu un karstumu.” Bet viņš atbildēdams vienam no tiem sacīja: “Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesalīgi par denāriju? Saņem to, kas tavs, un ej! Bet es gribu arī šim pēdējam dot tāpat kā tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar savu to, ko es gribu? Vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” Tā pēdējie būs pirmie un pirmie - pēdējie.”

Mt 20, 1-16a

Šodien Kungs īpaši uzrunā tos, kuri “stāv visu dienu bez darba”, kuri ir baznīcā, bet vēl nestrādā Dieva Valstības labā. Iespējams, tāpēc, ka neviens līdz šim viņus nav uzrunājis un viss notiek pēc inerces. “Dzīve ir aicinājums īpašam uzdevumam, nevis laiska un vientuļa spēle, par kuru nevienam nebūs jāatskaitās” (A. Busetto). Kungs ar mums neizrīkojas kā ar strādniekiem vai kalpiem, bet sauc mūs par draugiem, kuri saņem nevis to, ko ir pelnījuši, bet pēc Dieva dāsnuma to, kas ir vajadzīgs labai dzīvei.

Viņš meklē tos, kuri būs ar mieru strādāt Dieva Valstības labā. Šodien nevienam vairs nepieder komforts palikt uz rezervistu soliņa, bet ikviens ir aicināts iesaistīties spēlē. Viņa aicinājums atskan dziļi sirdī, to var saprast arī kā vēlmi palīdzēt konkrētā kalpojumā savā draudzē vai kopienā.

Bet aicinājums strādāt vīnadārzā nozīmē arī aicinājumu strādāt ar savu sirdi. Tas ir aicinājums iet dziļumā, stāties pretī savas dvēseles slimībām, kā skaudība, lepnība, mantkārība, dusmas, negausība, nešķīstība un garīgais kūtrums, tātad - iet dziļumā garīgajā dzīvē, pazīt savu grēcīgo reakciju dziļākos cēloņus un iemīlēt tikumu praktizēšanu, iemīlēt tiekšanos pēc labā. Šo darbu pie savas sirds var salīdzināt ar darbu pie sazarota lietaskoka, no kura pēc ilgstošas apstrādes sanāks labas mēbeles. Bet, ja vēlies visu atstāt kā ir, paliksi par izkaltušu celmu, ko vienkārši sazāģēs malkā un iemetīs krāsnī.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ja tavs brālis sagrēkotu pret tevi, ej un aizrādi viņam, jums tikai divatā esot. Ja viņš tev paklausīs, tu būsi ieguvis savu brāli, bet, ja neklausīs, paņem sev līdzi vēl vienu vai divus, lai uz divu vai trīs liecinieku vārdiem balstītos visa patiesība. Un, ja arī tiem viņš neklausītu, tad saki Baznīcai, bet, ja viņš negribētu paklausīt pat Baznīcai, tad lai viņš tev ir kā pagāns un muitnieks! Patiesi, Es jums saku: ko vien jūs sasiesiet virs zemes, tas būs sasiets arī Debesīs, un, ko vien jūs atraisīsiet virs zemes, tas būs atraisīts arī Debesīs. Un vēl Es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, viņi to saņems no mana Tēva, kas ir Debesīs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”

Mt 18, 15-20

“Konflikts” ir nepatīkams vārds. Burtiski no latīņu valodas tas nozīmē ‘sadursme’. Kad saduras divi cilvēki, abi ir cietušie. Bībeles valodā konflikts ir grēks. Šodien Kristus ievirza mūsu domas uz tā risināšanu. Negatīva attieksme pret to, kas ir noticis, ir nelikties ne zinis. Tāda bija Kaina atbilde Dievam, kurš vaicāja: “Kur ir tavs brālis?” – “Vai es esmu sargs savam brālim”, noraidīja slepkava.

Pretstatā tam Kristus mūs mudina meklēt savu brāli, savu tuvāko, meklēt, lai to atgūtu! Šajā ceļā svarīga ir patiesība par to, kas noticis. Ir nepieciešams aizrādīt, celt gaismā notikušo, jo apslēpts grēks nocietina sirdi. Ir nepieciešama tikšanās patiesībā: “Ir nepieciešams pieņemt patiesību – tas ir liels, bet nepieciešams izaicinājums”, teica pāvests Francisks 52 gadus ilgajā pilsoņu karā (1964 – 2016) izmocītajai Kolumbijas tautai. Lai atrisinātu nebeidzamos konfliktus, ir nepieciešama patiesība, neattaisnojot to, kas noticis, taču, kā pāvests uzsvēra, “patiesībai nav jānoved līdz atriebībai, bet drīzāk līdz izlīgšanai un piedošanai”.

Atriebība ir ievainotas, lepnas, slimas dvēseles reakcija uz pārestību. Ja gribēsim redzēt, tad atskārtīsim, cik daudzas mūsu reakcijas ir šī tumšā motīva diktētas. Patiesība atbrīvo. Bieži esam gatavi runāt ar otru par grēku, ko citi izdarījuši pret mums, bet reti un ar grūtībām saskatām savu negatīvo nostāju un līdzvainu. Taču mērķis ir “iegūt” savu tuvāko mīlestības spēkā. Lai izlīdzinātu konfliktu, vispirms ir jāmaina domāšanas virziens no atriebības, pārmetumiem un otra sāpināšanas uz atzīšanu, mīlestības spēku, vēlmi “iegūt savu brāli”. Un ja saruna starp četrām acīm nonāk strupceļā, tad Jēzus māca, ka nevajag atmest ar roku, bet iesaistīt izlīgšanas meklēšanā citus, delikātus cilvēkus.

Izmantosim mums doto varu “sasiet un atraisīt”, lai atraisītu attiecību samezglojumus. Tātad, sāksim domāt, kā mēs varam iegūt savu brāli, savu māsu, savu tuvāko. Mums vajag arī iemācīties ne tikai pareizi aizrādīt, bet arī pieņemt aizrādījumus. Patiesais ceļš ir pazemība.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Pēteris, piegājis pie Jēzus, jautāja: “Kungs, cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?” Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku: līdz septiņām, bet: līdz septiņdesmit reiz septiņām. Tāpēc Debesu valstība pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija, ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas tam piederēja, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev visu samaksāšu!” Kungs iežēlojās par šo kalpu, palaida viņu brīvu un atlaida arī parādu. Bet šis kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija simts denārijus parādā. Un viņš to sagrābis žņaudza, sacīdams: “Atdod, ko esi parādā!” Tad viņa biedrs, nokritis viņa priekšā, lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev samaksāšu!” Bet viņš nebija ar mieru un gāja, un iemeta to cietumā, kamēr tas nenomaksās parādu. Viņa darba biedri, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs pasauca to un viņam sacīja: “Nekrietnais kalps! Es tev atlaidu visu parādu, jo tu mani lūdzi. Vai arī tev nevajadzēja apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi apžēlojos?” Un viņa kungs sadusmojās un nodeva viņu mocītājiem, kamēr viņš nebūs atdevis visu parādu. Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.”

Mt 18, 21-35

Ļaunatminība par pāridarījumu ir kā dvēselē iedzīta nagla. Cik reižu man jāpiedod? – jautā Pēteris, ja “parādraksts” vai aizvainojumu saraksts ir garš. Piedod, neskaitot reizes, atbild Jēzus, piedod vienmēr, jo tev Dievs ir piedevis vienmēr un neizmērojami daudz, kad tu to Viņam lūdzi. “Viņš izdzēsa pret mums vērsto likuma parādrakstu un aiznesa to no mūsu vidus, pienaglodams krustā” (Kol 2, 14).

Piedošana ir process, piedošana nav tikai viens gribas akts, tāpēc svarīgākais jautājums ir par to, kur pašreiz tu atrodies – piedošanas procesā vai stagnācijā, kad piedošanas jautājums ir atstāts novārtā.

Garīgie skolotāji aicina katram meklēt savas, viņam īpaši derīgas zāles: “Miesas karsonis ir viens, bet tam ir daudz cēloņu. Tāpat mūsu dusmu un citu kaislību iedegšanās rodas no daudziem cēloņiem, un tām neder vienas zāles. Tāpēc es iesaku, lai katrs slimnieks rūpīgi piemeklē tikai sev derīgās zāles, un pirmais solis te ir slimības cēloņa noskaidrošana. Kad tas būs atrasts, tad slimnieks saņems īstās zāles no Dieva un no savu garīgo ārstu rokām” (sv. Jānis Pakāpnieks). Viens, cīnoties par piedošanu, var katru vakaru svētīt debespusi, kurā dzīvo pāridarītājs, un par viņu skūpstīt Kunga piecas rētas uz krusta; cits var apdomāt rūgtās Kristus ciešanas un tieši par viņu izlietās asinis. Vēl cits var pārdomāt par mūžību, kad stāsies Dieva priekšā, ko tad Viņam lūgs par sevi un savu pāridarītāju; vēl citam palīdzēs savu aizvainojumu saraksta uzrakstīšana un pienešana pie krusta. Taču visiem ir noderīgi lūgties par to, kurš sāpināja, lai Dievs izmaina skatienu uz viņu, jo viņš savā ziņā ir labdaris, asais skalpelis, kas palīdz atklāt to, kas notiek manā sirdī – ka to ļaundabīgi maitā dusmu kaisle, šī puve, kas citādi manam skatienam būtu apslēpta un es nenojaustu, ka arī man ir vajadzīga glābšana un cīņa par lēnprātīgu sirdi.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Tajā laikā Jēzus sāka skaidrot saviem mācekļiem, ka Viņam vajag iet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecākajiem un augstajiem priesteriem, un Rakstu zinātājiem, un tikt nonāvētam, un trešajā dienā augšāmcelties. Bet Pēteris, pasaucis Viņu sāņus, sāka Viņam pārmest, sacīdams: “Lai tas ir tālu no Tevis, Kungs! Lai tas Tev nenotiek!” Bet Viņš pagriezās un sacīja Pēterim: “Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par ieļaunojumu, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet to, kas ir cilvēka.” Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ja kāds grib man sekot, lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs, bet, kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdzēs cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu? Vai arī: kādu maksu cilvēks dos par savu dvēseli? Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā ar saviem eņģeļiem un tad atlīdzinās ikvienam saskaņā ar tā darbiem.”

Mt 16, 21-27

Neizprotamais krusts. Pēc mierīgas dzīves brīžiem vēl un vēl šī tēma, šī realitāte neatvairāmi šķērso mūsu dzīves ceļu. Reaģējot uz saviem un it īpaši tuvinieku pārbaudījumiem, mēs spontāni, kā Pēteris, sakām: “Lai tas tev nenotiek!” Patiešām, ir krusti, kurus Dievam pat prātā nav nācis mums uzlikt – tie ir mūsu un citu neapdomīgo lēmumu sekas, ko izraisa mūsu dvēseles slimības, dzīves situācijas un vētras. Šādi krusti nospiež. Bet viens ir krusts, kas glābj – tas ir Kunga krusts. Mēs varam ieiet tā glābjošajā telpā, sveikt to, kad tas šķērso mūsu dzīves ceļu, kā to darīja Edīte Šteina, Eiropas aizbildne, brīdī kad pasaule bija Otrā pasaules kara liesmās: “Krusta zinātni var apgūt vienīgi tad, kad Krustu dabūjam pamatīgi sajust. Par to es biju pārliecināta kopš pirmā acumirkļa un no sirds izteicu vārdus: Ave Crux, Spes unica! (“Esi sveicināts Krusts, mūsu vienīgā cerība!”). Krusta zinātni apgūstam sarunā ar Kungu, kad apklustam un ieklausāmies, bet galvenokārt, kad aizliedzam sevi. Prieka liegā kustība un miers sirdī būs zīme, ka esam uz labā ceļa.

Pr. Aleksandrs

Vairāk rakstu...

  1. Ticība dara cilvēku laimīgu
  2. Lūgšanas drosme un neatlaidība
  3. Kad ticības plīvurs tiek atsegts
  4. Nevaram apstāties meklēt Kristu