Tajā laikā, izgājis no sinagogas, Jēzus kopā ar Jēkabu un Jāni aizgāja uz Sīmaņa un Andreja mājām. Sīmaņa sievasmāte gulēja karsonī, un viņi to tūlīt pastāstīja Jēzum. Viņš piegāja, saņēma viņu aiz rokas un piecēla. Karsonis tūlīt sievieti atstāja, un viņa tos apkalpoja. 
Bet vakarā, kad bija norietējusi saule, pie Jēzus nesa visus, kam bija kādas kaites vai ko bija apsēduši ļaunie gari. Pie durvīm bija sapulcējusies visa pilsēta. Un Viņš izdziedināja daudzus, ko mocīja dažādas kaites. Viņš izdzina daudzus ļaunos garus un neļāva tiem runāt, jo tie Viņu pazina. 
Ļoti agrā rītā, kamēr bija vēl tumšs, Viņš piecēlies aizgāja uz nomaļu vietu un tur lūdzās. 
Sīmanis un tie, kas ar viņu bija, sekoja Jēzum, un, kad bija Viņu atraduši, sacīja: “Tevi visi meklē.” Bet Viņš tiem teica: “Iesim kur citur uz apkārtējiem ciemiem un pilsētām, lai Es varētu arī tur sludināt, jo tāpēc Es esmu atnācis.” Un Viņš gāja, sludinādams viņu sinagogās visā Galilejā un izdzīdams ļaunos garus.

Mk 1, 29-39

Lasot šodienas evaņģēlija fragmentu, it kā kļūstam aculiecinieki vienai Jēzus dienai. Evaņģēlijs ļoti dzīvi mūs ievada Jēzus dzīves dinamikā: dievnama apmeklēšana, viesošanās mācekļa mājās, sludināšana, slimo dziedināšana, atbrīvošana no ļauno garu varas, lūgšana klusumā vienatnē. Tā ir kalpošanas pilna dzīve, pilnvērtīga dzīve. Tie, kas saņem Viņa glābjošo pieskārienu, kā Sīmaņa sievasmāte, saņem arī Viņa kalpošanas garu – “karsonis tūlīt sievieti atstāja, un viņa tos apkalpoja”. Kalpošana parāda, ka notikusi ne tikai dziedināšana miesā, bet arī sirdī, kas redz, ko labu var darīt Dieva mīlētiem cilvēkiem.

Pr. Aleksandrs