Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Skatieties, esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad pienāks laiks! Tā kāds cilvēks aizceļodams atstāja savu namu un uzticēja saviem kalpiem rūpes par visu, katram savu nodarbošanos, bet durvju sargam pavēlēja būt nomodā. Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad nama kungs atnāks: vakarā vai nakts vidū, vai gaiļiem dziedot, vai rīta agrumā; lai viņš, negaidīti atnākdams, neatrod jūs guļam. Bet, ko Es jums saku, to saku visiem: esiet nomodā!”

Mk 13, 33-37

Adventa laika pirmais aicinājums ir būt nomodā. Par ko mums ir jābūt nomodā? Pats šī stiprā liturģiskā laika nosaukums nozīmē “atnākšanu”. Kristus līdzībā saka, ka tā ir sava Kunga atnākšanas gaidīšana. Tā ir nevis vienkārša kādu svētku, bet gan kādas Personas gaidīšana. Durvju sargs ir nomoda piemērs. Viņa uzmanība ir pievērsta vārtiem, pie kuriem Kungs pienāks. Līdzīgi mednieks nestāv veltīgi tornī meža malā, bet vaktē zvēru, vai saimniece pie plīts uzmana pienu uz uguns.

Kas ir jāvaktē kristietim? Starp diviem Kristus atnākšanas veidiem – pirmo, pazemīgu Iemiesošanās noslēpumā, un otru, godībā un spēkā otrajā atnākšanas reizē pasaules beigās – ir Viņa atnākšana žēlastībā, kas ir daudzveidīga. Tāpat kā dievkalpojuma laikā priesteris ar vīraka trauku apkūpina altāri, evaņģēlija grāmatu, tautu un pats tiek apkūpināts, pagodinot Kristus klātbūtni, līdzīgi ikdienas dzīvē ir daudzveidīga Kristus atnākšana. Lai to atpazītu, cilvēkam ir jābūt nomodā pie savas sirds durvīm.

“Kādas ir tavas domas, tāda ir tava dzīve”, viedi sacīja serbu starecs Tadejs. Par kādām domām ir nomodā tava sirds? Cilvēka uzmanība ir ierobežota. Savu uzmanību viņš pilnībā var veltīt tikai vienai lietai. Atpazīsim destruktīvas domas: aizvainojumus, skaudību, dusmas, sevis attaisnošanu, neļausim iesakņoties skumju domu aizmetņiem, izravēsim tās ārā ar labu grēksūdzi. Būsim nomodā par Svētā Gara iedvesmām, atpazīsim Kristus atnākšanas veidus pie mūsu sirds, darīsim jebkuru darbu ar tādu enerģiju un uzmanību, kā mēs to darītu Kungam, nevis cilvēkiem, kā no paša Kunga saņemto uzdevumu, kalposim Kristum citos.

Kopš seniem laikiem stipro Adventa laiku pavada gavēnis, tieši tāpēc tas dara stipru žēlastības darbību, jo cilvēks novirza uzmanību no pasaulīgām lietām un pievērš to Dieva lietām, tas notiek tad, kad iekšējais cilvēks tiek sakopots. Tas, ko mēs lasām vai skatāmies, par ko sarunājamies un ko apspriežam, nosaka, par ko mēs domāsim. Tāpēc Adventa stipro laiku iezīmē informācijas un izklaides plūsmas ierobežojums.

Blēzs Paskāls precīzi paskaidro atteikšanās motīvu un atbild uz iebildumu: “Ja cilvēks būtu laimīgs, viņa svētlaimība būtu par tik pilnīgāka, par cik mazāk viņš nodotos izklaidēm, kā svētie un Dievs. Jā, bet vai izklaides baudīšana nenozīmē laimi? Nē, jo izklaides nāk no ārpuses un no citiem; tādējādi cilvēks ir atkarīgs no visa, kas notiek viņam apkārt, tūkstošiem nejaušību var viņu uztraukt, sagādājot neizbēgamus sarūgtinājumus”.

Par kādām domām tu esi nomodā? Pie kā ir piekalta tava iekšējā cilvēka uzmanība? Pēc stiprā laika garīgā darba pārbaudīsim, par ko būs nomodā mūsu sirds.

Pr. Aleksandrs Stepanovs