Tajā laikā, redzēdams ļaužu pulkus, Jēzus uzkāpa kalnā. Kad Viņš bija atsēdies, pie Viņa piegāja mācekļi un Viņš sāka tos mācīt, sacīdams:

“Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Svētīgi ir noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti. Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems. Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti. Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu. Svētīgi miera nesēji, jo viņus sauks par Dieva bērniem. Svētīgi ir tie, kas tiek vajāti taisnības dēļ, jo viņiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja manis dēļ jūs nievās un vajās, un apmelos, runājot par jums visu ļaunu.

Priecājieties un līksmojiet, jo alga jums Debesīs ir liela!”

Mt 5,1-12a

Visu gadsimtu un paaudžu svētie ir veidojuši savu dzīvi pēc šiem Jēzus vārdiem, vai, labāk būtu teikt, ka Svētais Gars ir veidojis viņu sirdis pēc Jēzus dzīves un Evaņģēlija vārdiem. Viņi savā dzīvē iemiesoja Evaņģēliju. To ir brīnišķīgi izteicis sv. Fancisks no Sales: “Starp Evaņģēlija grāmatu un svētajiem ir tāda pati atšķirība kā starp nošu rakstu un dziedāto mūziku.”

Šajos svētkos, kad acu priekšā paslīd visu paaudžu Dieva draugu svētie vaigi, neviļus nāk prātā sv. Jāņa Pāvila II vārdi par aicinājumu uz svētumu, ko viņš atstāja savā garīgajā testamentā trešās tūkstošgades kristiešiem (“Jaunajā tūkstošgadē ieejot”, n.30):

“Šo pilnības ideālu nedrīkst pārprast, it kā tas sevī neizbēgami ietvertu kaut kādu ārkārtēju dzīvi, kura būtu iespējama tikai atsevišķiem svētuma “ģēnijiem”. Svētuma ceļi ir daudzveidīgi un attiecīgi piemēroti katra kristieša aicinājumam. Es pateicos Kungam, kurš man ir ļāvis šajos gados beatificēt un kanonizēt tik daudzus kristiešus, to vidū daudzus lajus, kuri ir sasnieguši svētumu visparastākajos dzīves apstākļos. Ir pienācis laiks no jauna un ar pārliecību ikvienam piedāvāt šo ikdienišķās kristīgās dzīves “augsto pakāpi”: visai Baznīcas kopienai un kristīgo ģimeņu dzīvei ir jāved šajā virzienā. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka ceļš uz svētumu ir personisks un ka tas pieprasa patiesu svētuma pedagoģiju, kas būtu spējīga piemēroties katra cilvēka personiskajam ritmam”.

Pr. Aleksandrs Stepanovs