Tajā laikā Jēzus sacīja virspriesteriem un tautas vecākajiem: “Noklausieties citu līdzību! Bija kāds namatēvs, kas iestādīja vīnadārzu, apjoza to ar mūri, izraka tajā vīna spiestuvi un uzcēla torni, un iznomāja to vīnkopjiem, un pats aizceļoja. Bet, kad tuvojās ražas laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem savus kalpus, lai saņemtu tā augļus. Bet vīnkopji, sagrābuši viņa kalpus, vienu sasita, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. Tad viņš atkal sūtīja citus kalpus, bet viņi ar tiem izrīkojās tāpat. Visbeidzot viņš sūtīja pie viņiem savu dēlu, sacīdams: “No mana dēla viņi kaunēsies.” Bet vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Un tie viņu sagrāba, izmeta ārā no vīnadārza un nogalināja. Kad nu vīnadārza saimnieks pārnāks, ko gan viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” Viņi Tam atbildēja: “Ļaundarus viņš bez žēlastības pazudinās un vīnadārzu iznomās citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus savā laikā.” Jēzus viņiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: “Akmens, ko namdari atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni; to ir izdarījis Kungs, un tas ir brīnums mūsu acīs”? Tādēļ Es jums saku, ka Dieva valstība no jums tiks atņemta un atdota tautai, kas nes tās augļus.”

Mt 21, 33-43

Vīnadārzs ir dārga un vērtīga lieta. Kunga iedēstītais vīnadārzs ir Viņa tauta, tie esam mēs. Mēs piederam Viņam, un tas labais, ko gūstam dzīvē, nāk no Viņa labestības. Garīgajā dzīvē ir būtiski spēt attiecināt saņemtās žēlastības uz Dievu, visā labā avotu. Grieķu baznīcas svētais starecs Paīsijs (1924-1994) norāda, ka mums “vajag uzmanīgi vērot, lai mēs nepiesavinātu sev talantus un garīgas dāvanas, kurus Dievs mums ir devis. Mums vajag pateikties Dievam un uzmanīties, lai nekļūstam tādu dāvanu necienīgi. Vienlaicīgi nepieciešams just līdzi tiem, kuriem nav tādu dāvanu no Dieva un lūgties par viņiem. Un, kad mēs redzēsim cilvēku, kurš mums kaut kādā veidā piekāpjas apdāvinātības ziņā, teiksim paši sev: “Ja viņam būtu tādas dāvanas, ko man ir devis Dievs, tad viņš jau būtu svēts. Es ne tikai neesmu attīstījis man dotās dāvanas, bet vēl mānu Dievu, piedēvējot sev dāvanas, ar kurām Viņš mani apdāvināja”. Kad cilvēks piedēvē sev žēlastības, ko saņem kā dāvanu, it kā viņš pats to būtu sasniedzis saviem spēkiem, tad sāk darboties garīgie likumi. Dieva žēlastība atstāj cilvēku un tas nonāk stāvoklī, kas kaut kādā ziņā līdzīgs tam, ko apraksta pravietis Isajs: “Un tagad es jums teikšu, ko es izdarīšu savam vīnadārzam: es nojaukšu tā žogu, un tas tiks izpostīts, es noārdīšu tā mūri, un tas tiks izmīdīts. Un es to atstāšu novārtā, tas netiks apgriezts, nedz uzrakts, tā ka saaugs ērkšķi un dadži. Un mākoņiem es pavēlēšu, lai pār to nenolīst lietus.” (Is 5,1-7).

“Dievs katru piebremzē viņam derīgā veidā, lai cilvēks pats sev nekaitētu”, atzīst svētais Paīsijs. Tad cilvēks redz un atzīst savu bēdīgo stāvokli, nožēlo savu lepnību un atgriežas. Pēc kāda laika viņš atkal sev piedēvē garīgās uzvaras un no jauna zaudē žēlastību. Tas notiks tik ilgi, kamēr sirds nekļūs pazemīga un neatdos Kungam tos augļus, kas Viņam pienākas.

Pr. Aleksandrs