Tajā laikā Jēzus saviem mācekļiem sacīja šādu līdzību: “Debesu valstība ir pielīdzināma namatēvam, kas rīta agrumā izgāja salīgt strādniekus savam vīnadārzam. Un viņš, vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, sūtīja viņus savā vīnadārzā. Un, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja citus tirgus laukumā stāvam bez darba un sacīja viņiem: “Ejiet arī jūs vīnadārzā, un es jums došu, kas pienākas.” Un viņi aizgāja. Bet viņš izgāja atkal ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus stāvam un viņiem sacīja: “Ko jūs šeit stāvat visu dienu bez darba?” Viņi atbildēja: “Tādēļ, ka neviens mūs nav salīdzis.” Viņš tiem sacīja: “Ejiet arī jūs vīnadārzā!” Kad iestājās vakars, vīnadārza kungs sacīja savam pārvaldniekam: “Pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, sākdams no pēdējiem un beigdams ar pirmajiem.” Un, kad piegāja tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, viņi saņēma katrs pa denārijam. Bet pirmie pieiedami domāja, ka saņems vairāk: tomēr arī viņi saņēma katrs pa denārijam. Paņēmuši to, viņi kurnēja pret namatēvu, sacīdami: “Šie pēdējie strādāja vienu stundu, un tu viņus pielīdzināji mums, kas iznesām dienas nastu un karstumu.” Bet viņš atbildēdams vienam no tiem sacīja: “Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesalīgi par denāriju? Saņem to, kas tavs, un ej! Bet es gribu arī šim pēdējam dot tāpat kā tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar savu to, ko es gribu? Vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” Tā pēdējie būs pirmie un pirmie - pēdējie.”

Mt 20, 1-16a

Šodien Kungs īpaši uzrunā tos, kuri “stāv visu dienu bez darba”, kuri ir baznīcā, bet vēl nestrādā Dieva Valstības labā. Iespējams, tāpēc, ka neviens līdz šim viņus nav uzrunājis un viss notiek pēc inerces. “Dzīve ir aicinājums īpašam uzdevumam, nevis laiska un vientuļa spēle, par kuru nevienam nebūs jāatskaitās” (A. Busetto). Kungs ar mums neizrīkojas kā ar strādniekiem vai kalpiem, bet sauc mūs par draugiem, kuri saņem nevis to, ko ir pelnījuši, bet pēc Dieva dāsnuma to, kas ir vajadzīgs labai dzīvei.

Viņš meklē tos, kuri būs ar mieru strādāt Dieva Valstības labā. Šodien nevienam vairs nepieder komforts palikt uz rezervistu soliņa, bet ikviens ir aicināts iesaistīties spēlē. Viņa aicinājums atskan dziļi sirdī, to var saprast arī kā vēlmi palīdzēt konkrētā kalpojumā savā draudzē vai kopienā.

Bet aicinājums strādāt vīnadārzā nozīmē arī aicinājumu strādāt ar savu sirdi. Tas ir aicinājums iet dziļumā, stāties pretī savas dvēseles slimībām, kā skaudība, lepnība, mantkārība, dusmas, negausība, nešķīstība un garīgais kūtrums, tātad - iet dziļumā garīgajā dzīvē, pazīt savu grēcīgo reakciju dziļākos cēloņus un iemīlēt tikumu praktizēšanu, iemīlēt tiekšanos pēc labā. Šo darbu pie savas sirds var salīdzināt ar darbu pie sazarota lietaskoka, no kura pēc ilgstošas apstrādes sanāks labas mēbeles. Bet, ja vēlies visu atstāt kā ir, paliksi par izkaltušu celmu, ko vienkārši sazāģēs malkā un iemetīs krāsnī.

Pr. Aleksandrs Stepanovs