Tajā laikā Jēzus, iedams garām, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņš uzspļāva uz zemes, pagatavoja dubļus no siekalām un ar dubļiem iezieda aklā acis, un tam sacīja: “Ej, nomazgājies Siloe dīķī!” – kas tulkojumā nozīmē: Sūtītais. Bet kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši ubagojam, sāka runāt: “Vai šis nav tas, kurš sēdēja un ubagoja?” Vieni sacīja: “Tas ir viņš!” – bet citi teica: “Nē, viņš tam ir tikai līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: “Tas esmu es!” Tad tie viņu, kas vēl nesen bija akls, aizveda pie farizejiem. Bet tajā dienā, kad Jēzus gatavoja dubļus un atvēra neredzīgā acis, bija sabats. Tādēļ farizeji atkal viņu iztaujāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Bet tas atbildēja: “Viņš uzlika dubļus uz manām acīm. Es nomazgājos un esmu redzīgs.” Tad daži no farizejiem sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš neievēro sabatu!” Bet citi teica: “Kā gan grēcīgs cilvēks spētu darīt tādas zīmes?” Un viņu vidū notika šķelšanās. Un viņi atkal sacīja aklajam: “Bet ko tu saki par Viņu, kad Viņš ir atvēris tavas acis?” Tas atbildēja: “Viņš ir pravietis!” Viņi atbildēja un tam sacīja: “Tu viss esi grēkos dzimis un vēl mūs mācīsi?” Un viņi izmeta to ārā. Jēzus izdzirdēja, ka viņi to ir izmetuši ārā, un, sastapis viņu, tam sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Viņš atbildot teica: “Kungs, bet kurš tad Viņš ir, lai es Viņam ieticētu?” Jēzus viņam sacīja: “Bet tu Viņu redzēji; un Viņš ir tas, kas ar tevi runā.” Tad viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un atdeva Viņam godu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Jņ 9, 1. 6–9. 13–17. 34–38

Senie sauca Kristu par dvēseles un miesas Ārstu, par Dziedinātāju. Aklā dziedināšanas evaņģēliskā aina rosina domāt par universitātes slimnīcu, kur rīta stundā profesors ar ārstu padomi un studentiem iet slimnieku apgaitā. Apustuļi, kā ārstu konsīlija locekļi, izvirza savas hipotēzes par slimības cēloni, taču viņi spriež tikai pēc ārienes, miesīgi, un sasaista nelaimīgā aklumu ar viņa personīgo vai viņu vecāku grēku. Ne velti Sīraha dēla gudrības grāmata saka: “Kas grēko Radītāja priekšā, lai krīt ārsta rokās” (Sīr 38, 15). Taču dvēseles Ārsts skatās no citas perspektīvas: “Tā ir noticis, lai viņā parādītos Dieva darbi”. Notiek dziedināšanas paraugstunda: “Viņš uzspļāva uz zemes, pagatavoja dubļus no siekalām un ar dubļiem iezieda aklā acis, un tam sacīja: “Ej, nomazgājies Siloe dīķī!” – kas tulkojumā nozīmē: Sūtītais.” Zāļu sastāvs ir vienkāršs, taču svarīgākais ir Tas, kas to dara un kas pavēl. Paklausībā aklais nomazgā acis: “Viņš aizgāja, nomazgājās un atnāca redzīgs.”

Ar šo simbolisko dziedināšanu evaņģēlists mūs vēlas atklāt, kas ir īstā tumsa un kas ir īstā gaisma. Īsta tumsa un pamata grēks ir nepazīt un neatzīt patieso Glābēju, ko Tēvs ir sūtījis. Īstā gaisma ir Kristus, nevis kādas austrumu reliģijas, neeksistējošo čakru atvēršana, jaunpagānisma un okultie rituāli, tāpēc apustulis Pāvils rakstīja vēstulē kristiešiem Efezas pilsētā: “Kādreiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā” (Ef 5, 8). Pāvils atgādina viņiem par to, kas notika pie kristības avota. Senie sauca kristību par “apgaismību”.

Šajā Gavēņa laikā dosimies pie mūsu atdzimšanas avota, kurā tikām apgaismoti! Šo dāvanu, tāpat kā aklais, mēs saņēmām bez piepūles, tāpēc Raksti uzsver, ka tas bija Jēzus, kurš, “iedams garām, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs”. Šī pirmā dāvana tika dota bez piepūles, vienkārši paklausot – “ej, nomazgājies Siloe dīķī”, bet, lai šī gaisma mūsos pieaugtu, ir nepieciešams iekšējais darbs, ejot askēzes ceļu. Iepazīsim tuvāk To, kurš mums atvēra acis!

Svētie, kas, tāpat kā mēs, iesāka no nulles, ir skaidri piemēri, pēc kā mums tiekties. Svētā Veronika Džuliani (1660–1727), dēvēta par “svētuma giganti”, raksta ļoti konkrēti, ka viņas iekšējās dzīves progress ir saistīts ar intensīvu lūgšanas dzīvi un lūgumu pēc apgaismības par dažādiem dvēseles stāvokļiem, ar izpratni par līdzekļiem, kas palīdz doties uz priekšu ar giganta soļiem, un par tikumu praktizēšanu. Savā dienasgrāmatā viņa raksta: “Es saņēmu gaismu par paklausības tikumu. Cik gan liela ir tam vērtība un cik drīz, to praktizējot, var sasniegt pilnības virsotni!” Paklausība ir vienkārša un konkrēta lieta, tāpat kā pamudinājums aklajam: “Ej, nomazgājies Siloe dīķī”. Tā ir tikpat nepatīkama kā ar dubļiem ieziestas acis, bet iedarbīgi dziedinoša. Ceļš uz svētumu un iekšējo apgaismību mums ir saistīts ar vienkāršām un konkrētām lietām, kas atbilst mūsu dzīves stāvoklim.

Par lūgšanu viņa raksta: “Kungs man ļauj saprast, cik daudz man ir nepieciešams lūgties. Lūgšanā var skaidri redzēt, kas ir jādara, kas ir jāiemācās, lai sasniegtu to, ko Dievs no mums prasa”. Un par tikumu praktizēšanu viņa izsaka acīmredzamu, bet būtisku patiesību: “Jo vairāk praktizē tikumus, jo vairāk tos saprot”.

Visa mērķis ir mīlestība, kas īstenojas pazemībā. Ja kristietis to skaidri redz un savās izvēlēs pēc tā vadās, tad tā ir īsta apgaismība, žēlastības pieskāriens, kas dziedina sirdi no akluma. Tad varēsim teikt līdz ar svēto Veroniku Džuliani, kā viņa dzīves beigās: “Es atradu Mīlestību! Pasakiet to visiem. Tas ir manu ciešanu un prieka noslēpums: Mīlestība ļāva sevi atrast!”

Pr. Aleksandrs