Tajā laikā Gars Jēzu aizveda tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, Viņš beigās sajuta izsalkumu. Un kārdinātājs, pieiedams Viņam, sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Jēzus atbildot sacīja: “Ir rakstīts: ne no maizes vien dzīvo cilvēks, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu paņēma uz svēto pilsētu, nostādīja svētnīcas jumta pašā galā un Viņam sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties lejup! Ir taču rakstīts: “Saviem eņģeļiem Viņš ir devis pavēli par Tevi, un viņi nesīs Tevi uz rokām, lai nejauši Tu neievainotu savu kāju uz akmens.”” Jēzus viņam atbildēja: “Bet ir arī rakstīts: “Nekārdini Kungu, savu Dievu!”” Un vēlreiz velns Viņu paņēma līdzi ļoti augstā kalnā un parādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību, un Viņam sacīja: “To visu es Tev došu, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam atbildēja: “Atkāpies, sātan, jo ir rakstīts: “Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu, un Viņam vienam kalpot!”” Pēc tam velns Viņu atstāja, un, lūk, pienāca eņģeļi un Viņam kalpoja.

Mt 4, 1-11

Lielais gavēnis ir cieši saistīts ar kristības kandidātu sagatavošanos atdzimšanai no ūdens un Svētā Gara. Svētdienu pēc svētdienas, kuru evaņģēliji iezīmē jaunu ceļa posmu, viņi tuvojas kristībām Lieldienu naktī, kad kļūs par Dieva bērniem. Arī mēs Gavēņa sākumā esam no jauna ierakstīti gandarītāju sarakstā, lai garīgi atdzimtu. Turēsim augstu Gavēņa mērķi. Tas nav dažu atteikšanās darbību veikšana, ko iedvesmo reliģiski motīvi. Atteikšanās ir miesas lūgšana, pazemīgs sauciens pie Dieva, lai iegūstam “Kristus pazīšanas dziļumus”, lai pieaugam apziņā, ka Viņā mēs kļuvām par pieņemtiem debesu Tēva bērniem, un tāpēc pieaugam mīlestībā, sekojot “Viņam labos darbos” (Svētās Mises lūgšana). Tātad gavēnis ir cieši saistīts ar kristības žēlastību.

Pirmajā Gavēņa svētdienā, pirmajā ceļa posmā, Dieva vārds mūs noskaņo uz cīņu. Sv. Augustīns saka – ja neķeramies klāt mūsu vecajam cilvēkam, kas ērti ieslīdzis egoismā, un neliedzam ienaidniekam ienākt mūsu dvēselē caur tumšo instinktu, kaislību, durvīm, tad nesvinēsim uzvaru: “Šajā dzīves svētceļojumā, mēs nevaram izvairīties no pārbaudījumiem. Mūsu garīgais progress notiek, ejot cauri kārdinājumiem. Neviens nevar sevi iepazīt, ja nav kārdināts, nedz arī var būt kronēts, ja nav uzvarējis, kā arī nevar uzvarēt, ja nav cīnījies. Bet cīņa paredz, ka ir ienaidnieks vai pārbaudījums.” Svētais autors piemetina – ja mēs uzvaram, tas tāpēc, ka Kristus uzvar mūsos. Viņš ļāva sevi kārdināt, lai mēs iemācītos uzvarēt, kad esam kārdināti.

Matejs raksta, ka pēc kristības Jordānā un pēc debesu Tēva apliecinājuma “šis ir mans mīļotais Dēls” Gars aizveda Jēzu tuksnesī. Tuksnesis ir pārbaudījuma vieta, kas atklāj, kas ir cilvēka sirdī. Tā ir tuvības vieta ar Dievu, jo, atstājot visu otršķirīgu un pat nepieciešamo, sirds ir sakopota uzmanībai uz Dievu. Kārdinātāja nodoms ir izjaukt paļāvības pilnas attiecības ar debesu Tēvu, tāpēc sātans iedveš: “ja tu esi Dieva Dēls...”, tad rīkojies pats, vai pieņem palīdzību no manis. Ikreiz kad mēs izvēlamies grēku, padodamies sātana viltībai, ļaujam sevi savaldzināt ar mūsu autonomijas apsēstību, – ikviens grēks ir melu tēva pielūgsmes akts.

“Mūsu cīņa notiek katru dienu un katru stundu”, saka lūgšanas skolotāji, uzsverot, ka tas ir Svētais Gars, kurš atklāj, ar ko kristietim īsti ir jācīnās, jo “bez Svētā Gara dvēsele pat nevar iesākt šo garīgo karu, jo viņa nezina un neapjēdz, kas un kur ir viņas ienaidnieki”. Sv. Siluāns sniedz piemērus, kā tas praktiski notiek ikdienā:

“Ja tu savam tuvākajam (burtiski “brālim”) ko pārmet vai viņu nosodi, vai apbēdini, tad tu pazaudē savu mieru. Ja tīksminies vai paaugstini sevi pār tuvāko, tad pazaudē žēlastību. Ja tev prātā ienāk netikla doma, un tu kavējies to padzīt, tad tava dvēsele pazaudē Dieva mīlestību un drosmi lūgšanā. Ja mīli naudu un varu, tad tu nekad neiepazīsi Dieva mīlestību. Ja izpildi savu gribu, tad esi ienaidnieka pievarēts, un grūtsirdība pārņem tavu sirdi. Ja esi ienīdis savu tuvāko, tas nozīmē, ka esi atkritis no Dieva, un ļaunais gars tevi ir pārņēmis.

Taču, ja savam tuvākajam izdarīsi labu, tad iemantosi sirdsapziņas mieru. Ja savu gribu nocirtīsi, tad padzīsi ienaidniekus un saņemsi Dieva mieru savā dvēselē.

Ja piedosi tuvākajam apvainojumus un mīlēsi ienaidniekus, tad saņemsi savu grēku piedošanu, un Kungs tev dos pazīt Svētā Gara mīlestību. Bet kad kļūsi pavisam pazemīgs, tad iegūsi pilnīgu mieru Dievā.”

Pr. Aleksandrs