Tajā laikā gani steigšus gāja uz Betlēmi un atrada Mariju, Jāzepu un silē noguldītu Bērniņu. Viņu ieraudzījuši, tie pastāstīja to, kas viņiem bija sacīts par šo Bērnu. Un visi, kas dzirdēja, brīnījās par to, ko gani viņiem stāstīja. Bet Marija paturēja prātā visus šos vārdus, pārdomādama tos savā sirdī. Bet gani atgriezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu redzēto un dzirdēto, kā tas viņiem bija sludināts. Un, kad astoņas dienas bija pagājušas un Bērns bija jāapgraiza, Viņu nosauca vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis vēl pirms Viņa ieņemšanas Mātes miesās.

Lk 2, 16-21

Jaunajā gadā mūsu skatiens ir vērsts uz Mariju, kuras dzīve ir nesaraujami saistīta ar Bērnu, Svētās Trīsvienības otro dievišķo Personu, kas kļuva cilvēks, nepārstājot būt Dievs. Tieši tāpēc viss, kas notika Marijas dzīvē, pārsniedz viņu, atmirdzot noslēpumainā dievišķā gaismā. Mācīsimies no Marijas, kura apzinājās, ka Dievs īpaši darbojās viņas dzīvē; kura bija vērīga un starp parastām ikdienas rūpēm prata uzturēties savas sirds dziļumos, pārdomādama, ko Dievs ir darījis viņas dzīvē. Tas viņai bija cerības pamats.

To pašu Tezē dienu noslēgumā uzsvēra brālis Aloīzs, atsaucoties uz Tezē viesģimeņu viesmīlību, kas jauniešiem un arī pašām viesģimenēm kļūs par cerības gaismu turpmākajā dzīvē, jo tas, kas notika, krietni pārsniedza vienkāršo viesmīlības žestu. Pats Dievs tur bija iesaistījies – tā bija Svētās Trīsvienības otrās dievišķās Personas iemiesošanās viesmīlīgā uzņemšanā un uzticēšanās no abām pusēm. Lūk, brāļa Aloīza vārdi, kas silda sirdi: “Šī viesmīlība kā gaisma izgaismos mūsu dzīves ceļu. Paņemsim rīt šo gaismu līdzi. Tā ir paša Kristus gaisma. Tā izgaismos mūsu ikdienas dzīvi un arvien no jauna dzīvinās mūsos cerību”.

Veltīsim visas 365 Jaunā gada dienas Marijas dievišķajai mātišķībai, lai viņas vadībā mēs prastu uzturēties savas sirds dziļumos, pārdomājot notikumus, kuros mūsu dzīvē ir iesaistījies Dievs, mūsu cerības avots.

Pr. Aleksandrs