Tajā laikā Jēzus pastāstīja saviem mācekļiem līdzību, ka vajag vienmēr lūgties un nepagurt, sacīdams: “Kādā pilsētā dzīvoja kāds tiesnesis, kas nebijās Dieva un nerēķinājās ar cilvēkiem. Bet šajā pilsētā bija atraitne, kas nāca pie viņa, sacīdama: “Aizstāvi mani mana pretinieka priekšā!” Viņš ilgu laiku negribēja, bet pēc tam pats sevī sacīja: “Kaut arī es nebīstos Dieva un nerēķinos ar cilvēkiem, tomēr, tā kā šī atraitne ir uzbāzīga, es viņu aizstāvēšu, lai viņa beigās atnākusi nesāktu mani sist.” Un Kungs sacīja: “Ieklausieties, ko nekrietnais tiesnesis saka. Bet Dievs? Vai Viņš neaizstāvēs savus izvēlētos, kas dienu un nakti sauc uz Viņu, un vai ar viņiem vilcināsies? Es jums saku: Viņš tos ātri ņems savā aizstāvībā. Bet ko domā, vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?”

Lk 18, 1–8

Jēzus bieži mācīja par lūgšanu.

Katrs ticīgais ir pieredzējis uz savas ādas, ka ne uz visām viņa lūgšanām ir atbilde. Brīžiem šķiet, ka tu zvani, bet tajā debesu galā neviens neceļ klausuli vai nedzird tavu zvanu, tāpēc sirdī rodas mazdūšība. Šo atziņu pavada sajūta, ka esi pamests viens pats dzīves likstu priekšā, kā atraitne no evaņģēlija, kurai nav neviena aizstāvja. Bet nē, tu neesi viens pats! Jēzus māca, ka nevajag zaudēt drosmi: Dievs tevi dzird! Viņš vēlas, lai Viņa bērni sauc uz viņu “dienu un nakti”, jo pat tad, kad viņi neiegūst vēlamo rezultātu, sirds kļūst vienota ar Dievu, ar Viņa gribu, un sirdī dzimst paļāvība. Svarīgi, lai mūsu lūgšana ir brīva no liekulības, lai lūgšanu pavada piepūle iet atgriešanās ceļu.

 

Pr. Aleksandrs Stepanovs