Tajā laikā apustuļi sacīja Kungam: “Pavairo mūsu ticību!” Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: “Izraujies ar saknēm un pārstādies jūrā!” – un tas jums paklausītu. Un kurš no jums, kam ir kalps, kas ar vai gana, tam sacīs, kad tas atgriežas no tīruma: “Tūlīt nāc un sēdies pie galda”? Vai tad viņš tam drīzāk neteiks: “Sagatavo man vakariņas, apjozies un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu, un pēc tam paēdīsi un padzersi tu”? Vai tad viņš pateicas šim kalpam, ka tas izpilda to, kas bija pavēlēts? Tāpat arī jūs sakiet, kad būsiet izdarījuši visu, kas jums pavēlēts: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums vajadzēja darīt.””

Lk 17, 5–10

Šīs svētdienas evaņģēlija pārdomām piedāvāju fragmentu no pāvesta Franciska sprediķa, ko viņš teica Jaunavas Marijas Bezvainīgai Ieņemšanai veltītajā katoļu baznīcā Azerbaidžānā, Baku pilsētā, iedrošinot sešus priesterus, kas kalpo šajā valstī, sv. Mātes Terēzes no Kalkutas māsas un dažus simtus ticīgo:

Nav viegli saglabāt dzīvu ticību. Tāpēc apustuļi prasa Kungam: “Pavairo mūsu ticību!”. Tas ir labs lūgums, tā ir lūgšana, ko arī mēs varam prasīt Dievam katru dienu. Bet dievišķā atbilde ir pārsteidzoša, Viņš jautājumu apgriež otrādi: “Ja jums būtu ticība...”. Tas ir Viņš, kas prasa, lai mums ir ticība. Jo ticību, kas ir Dieva dāvana, mums ir jāizkopj. Tas nav maģisks spēks, kas nonāk no debesīm, tas nav “pūrs”, ko saņem reizi par visām reizēm, un tā pat nav supervara, kas atrisina visas dzīves problēmas. Tāpēc ka ticība, kas varētu apmierināt visas mūsu vajadzības, būtu vienkārši egoistiska ticība, kuras centrā atrastos mēs paši. Nevajag sajaukt ticību ar labsajūtu vai garīgu iepriecinājumu, jo mums ir mazliet miera sirdī. Ticība ir zelta pavediens, kas mūs saista ar Kungu, tīrais prieks būt kopā ar Viņu, būt Viņam noderīgiem; ticība ir dāvana, kas ir visas dzīves vērta un kas nes arī augļus, ja mēs no savas puses iesaistāmies. Un kas ir tas, ko mēs varam darīt? Jēzus mums ļauj noprast, ka tā ir kalpošana. Tiešām, pēc vārdiem par ticības varenību Kungs runā par kalpošanu. Ticību un kalpošanu nevar atdalīt vienu no otra, gluži otrādi, tie ir savstarpēji savienoti, sasieti kopā... Kad ticība tiek saistīta ar kalpošanu, sirds paliek atvērta un jauna un priecājas, darot labu. Tādā gadījumā, kā Jēzus saka Evaņģēlijā, ticība kļūst varena un dara brīnumlietas. Ja ticība dodas pa šo ceļu, tad tā nobriest un kļūst stipra, ar nosacījumu, ka paliek vienota ar kalpošanu.

Sagatavoja pr. Aleksandrs Stepanovs