Tajā laikā daudz ļaužu gāja Jēzum līdzi. Un Viņš pagriezies sacīja viņiem: “Ja kāds nāk pie manis, bet neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus, un māsas, kā arī savu paša dvēseli, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Jo kurš gan no jums, gribēdams uzcelt torni, vispirms neapsēdīsies un neaprēķinās izdevumus, kas nepieciešami tā pabeigšanai? Citādi vēlāk, kad viņš būs ielicis pamatus, bet nespēs pabeigt, visi, kas to redzēs, sāks zoboties, sacīdami: “Šis cilvēks iesāka celt, bet nespēja pabeigt.” Vai arī kurš ķēniņš, kas domā iet karot pret citu ķēniņu, neapsēdīsies un vispirms neapsvērs, vai viņš varēs ar desmit tūkstošiem iziet pretī tam, kas ar divdesmit tūkstošiem nāk pret viņu? Citādi, tam vēl tālu esot, viņš sūtīs sūtņus, lai lūgtu mieru. Tā arī katrs no jums, kurš neatsakās no visa, kas viņam ir, nevar būt mans māceklis.”

Lk 14, 25–33

Jēzus pārsteidz. Nevienu nav jāmāca ienīst. Nekas nav tik dabisks, kā turēt ļaunu prātu, dusmīgi vērsties pret citiem. Ko Viņš īsti vēlējās pateikt? Jēzus redz cilvēku noskaņojumu, kuri Viņam seko. Tie ir cilvēki, kurus saista Jēzus personība, kuriem patīk baudīt svētku noskaņojumu, skaistas iniciatīvas, dziedināšanas, iepriecinājumus garīgajā dzīvē. Bet tas ir tikai pirmais līmenis. Viņš aicina iet dziļāk, uz pilnību. Lai pārietu nākamajā līmenī, ir jāsper nākamais solis – jākļūst par mācekli. Sekot Kristum, bet ne tikai skaistām lietām un noskaņojumam, nozīmē pieņemt savu krustu, savu iekšējo nabadzību. Bez tā ticības projekts izgāzīsies, tāpat kā torņa celšana bez finansējuma un kauja ar mazākiem spēkiem. Jēzus liek mācekļiem pie sirds, ka vienīgais pareizais aprēķins šajā ceļā ir atdot visu Dievam.

Svēto dzīve apgaismo Jēzus vārdus. Jaunpagodinātā svētā Māte Terēze ir mums dota kā bāka šajā ceļā, teica pāvests Francisks: “Šodien es jums dodu šīs zīmīgās Dievam veltītās sievietes tēlu, lai viņa ir jūsu svētuma modelis!” Īpaši vēršoties pie brīvprātīgajiem, pāvests uzsvēra, ka “sekošana Jēzum ir nopietns un tai pat laikā priecīgs darbs; tas pieprasa radikalitāti un drosmi, lai atpazītu Dievišķo Mācītāju visnabadzīgākajos un atstumtajos un kalpotu viņiem Jēzus mīlestības dēļ. ”.

Cilvēkus ļoti uzrunāja Mātes Terēzes smaids. Bet šo gaismu, ko viņa izstaroja, iekšēji pavadīja lielas ciešanas. Brīžiem Māte Terēze sacīja Dievam: “Es zinu, ka Tu mani mīli, bet Tu man vairs nedod pat vismazāko zīmi. Esmu gatava pat nokāpt ellē, lai tikai Tevi iepriecinātu”. Priesterim, kas zināja par šo gara nakti, viņa skaidroja, ka tas ir tāpat kā spēle paslēpēs, ko mamma spēlē ar bērnu. Paslēpusies viņa gaida, bērns viņu meklē, paliek nemierīgs un beidzot nepacietīgs sauc: “Mamma, kur tu esi?” Pēc tam viņš izplūst asarās, joprojām neatrodot mammu. Beigu beigās māte iznāk ārā un saka: “Mans bērns, lūk, esmu šeit!” Tāpat man darīja Jēzus vairāku gadu garumā. Visbeidzot, Viņš man teica: “Bet, Terēze, tu taču zini, ka mēs vienmēr esam kopā”. Šī sajūta, ka Dievs ir tālu, ka Dievs klusē, pierādīja viņas uzticību arī iekšēja sausuma laikā, kas turpinājās piecus gadus desmitus, arī tumšajās dienās, situācijās, kad viņa nesaņēma nekādas atbildes. Tas bija viņas krusts. Šādā stāvoklī viņa paļāvīgi sacīja Jēzum: “Tevis dēļ, Jēzu, un kopā ar Tevi, Jēzu!”

Pr. Aleksandrs Stepanovs