Tajā laikā notika, ka Jēzus sabatā iegāja kāda farizeju priekšnieka namā ieturēt maltīti, un tie Viņu novēroja. Un Viņš tiem pastāstīja līdzību, kad bija redzējis, kā viņi sev izmeklēja pirmās vietas. Viņš tiem sacīja: “Ja tevi kāds ieaicinās kāzās, tad nesēdies pirmajā vietā, lai gadījumā viņš nebūtu ieaicinājis cienīgāku par tevi un atnācis tas, kas jūs abus ielūdza, neteiktu tev: “Dod šim vietu!” Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. Bet, kad būsi ieaicināts, tad ej un apsēdies pēdējā vietā, lai atnācis tas, kas tevi ieaicināja, sacītu tev: “Draugs, virzies augstāk!” Tad tev būs gods visu galda biedru priekšā. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” Bet tam, kas Jēzu bija ielūdzis, Viņš sacīja: “Ja tu sarīko pusdienas vai vakariņas, neaicini savus draugus, nedz savus brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, lai gadījumā arī tevi viņi kādreiz neielūdz, un tad tu būsi saņēmis atlīdzību. Bet, ja tu rīko mielastu, aicini nabagus, kroplus, klibus un aklus! Un svētīgs tu būsi, jo viņiem nav, ar ko tev atlīdzināt. Un tev tiks atlīdzināts, kad taisnīgie augšāmcelsies.”

Lk 14, 1.7–14

Lūkass lakoniski raksturo farizeju priekšnieka nama viesu attieksmi pret Jēzu – “tie viņu novēroja”. No citām evaņģēlija vietām mēs zinām, ka šāda attieksme sekmēja Jēzus tiesāšanu no reliģisko vadoņu puses. Kad draugi vai ģimenes locekļi sāk viens otru novērot, parasti tas beidzas ar līdzcilvēku analīzi un “jauniem atklājumiem” par viņu nepatiesumu, un tas nozīmē draudzības beigas. Māte Terēze trāpīgi atzina: “Ja mēs tiesāsim cilvēkus, mums nepietiks laika viņus mīlēt”.

Bet tas, kurš novēro, savukārt pats tiek novērots. Kristus, redzot, kā viesi sev izmeklē pirmās vietas, atklāj viņu sirds domas. Šodien, tāpat kā Kristus laikā, ir stipras alkas ieņemt pirmo vietu, būt par līderiem. Tas prasa iegūt sirds gudrību. Pirmais solis šajā ceļā ir paklausība. Ne velti tautas gudrība saka: “Gribi būt priekšnieks, iemācies paklausīt.”

Atplēst furunkulu un ļaut iziet strutām ir sāpīgi. Tā ir žēlsirdība, kas Kristu mudina atklāt dvēseles slimību. Viņš vēlas ievirzīt mani pazemības ceļā. Tā ir Svētā Gara gaisma, ja nepatīkamas situācijas un citu aizrādījumi atklāj patieso manas sirds stāvokli. Tie ir mani īstie labdari, caur kuriem Kungs vēlas mani dziedināt no lepnības, godkāres, sāncensības. Pazemība ir zelta atslēdziņa gara dzīvei un mieram starp līdzcilvēkiem.

Lai Dieva Vārds, ko dzirdējām šodien, baro mūsu dvēseles visu nedēļu. Centīsimies ieviest dzīvē to, ko dzirdējām – izvēlēsimies pazemīgas lietas, apslēptas citu acīm. “Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”

Un lai Kunga apsolījums par Dieva atalgojumu, “kad taisnīgie augšāmcelsies”, pavada manas sirds domas nākamajā nedēļā, darot labu bez aprēķina, nesavtīgi, pat negaidot pateicību. Vai Dievs mūs nav dāsni apdāvinājis ar savu svētību, ko varam dot tālāk?

Pr. Aleksandrs Stepanovs