Tajā laikā Jēzus mācīdams gāja caur pilsētām un ciemiem, turpinādams savu ceļu uz Jeruzalemi.

Un kāds Viņam jautāja: “Kungs, vai tikai nedaudzi tiks izpestīti?” Viņš sacīja tiem: “Pūlieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo daudzi, Es jums saku, gribēs ieiet un nevarēs.

Jo, kad namatēvs būs piecēlies un aizslēdzis durvis, un jūs, ārā stāvot, sāksiet pie durvīm klauvēt, sacīdami: “Kungs, atver mums!” – tad viņš atbildot jums sacīs: “Es nezinu, no kurienes jūs esat.” Tad jūs sāksiet runāt: “Mēs kopā ar tevi ēdām un dzērām, un tu mācīji mūsu ielās.” Bet viņš jums sacīs: “Es nezinu, no kurienes jūs esat. Atkāpieties nost no manis jūs visi, ļauna darītāji!” Tur būs raudāšana un zobu griešana, kad ieraudzīsiet Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu, un visus praviešus Dieva valstībā, bet sevi – izmestus ārā. Un nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietas Dieva valstībā.

Un, lūk, ir pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie.”

Lk 13, 22–30

Anonīma mācekļa jautājums par to, cik daudzi tiks izpestīti, tikpat labi ir mūsu jautājums. Tas rodas spontāni, redzot savus dzērājus kaimiņus, savu izlaidībā dzīvojošo kolēģi, savu tukšo draudzes baznīcu... Jēzus neatbild uz jautājumu tieši: cik izglābsies, bet – kādā veidā iegūt pestīšanu. Viņš pievērš mācekļa uzmanību paša sirdij. Vai tu esi kristietis tikai vārda pēc, vai patiesi, no sirds? Celies no sava kūtruma un sāc iet cauri šaurajiem vārtiem. Tas ir ceļš, kas ārēji ir grūts, bet iekšēji sniedz prieku un nostiprina dvēseli labajā. Lūk, Kristus tevi aicina iet pilnības ceļu, tāpēc mums jāķeras pie grūta darba: uzvarēt vēlmi pastāvīgi izdabāt savai gribai. Mums jāiemācās sevi vajāt, jo, kā raksta Tits Kolianders, apkopojot Austrumu baznīcas garīgās dzīves tradīciju, “kamēr tu augstu vērtēsi sevi, tu nekad nesapratīsi, kas patiešām ir vērtīgs; ja tu neatsakies no savas brīvības, tu nevari iegūt īsto brīvību, kur valda tikai viena griba... Mūsu gribas ievirze ir sagrozīta. Kopš grēka krišanas mūsu griba tiecas piepildīt vienīgi sava “es” pamudinājumus. Lūk, tādēļ mūsu cīņa ir vērsta pret mūsu pašu gribu kā tādu. Un jācīnās nepārtraukti un nepagurstoši. Gribi kaut ko pajautāt – nejautā. Gribi izdzert divas kafijas tases – dzer tikai vienu. Gribi paskatīties pulkstenī – neskaties. Gribi izsmēķēt cigareti – atliec vai labāk vispār nesmēķē. Gribi aiziet ciemos – paliec mājās. Tas arī ir “vajāt sevi”. Tā ar Dieva palīdzību mēs iegrožosim savu gribu” (“Askēzes ceļš”).

Jēzus zina, ka Svētais Gars neredzami darbojas cilvēku sirdīs, radot viņos ilgas pēc Dieva, tāpēc “nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un ieņems vietas Dieva valstībā.” Tie būs cilvēki, gan no tālām zemēm, varbūt pašreizējie imigranti, gan arī no eksistenciālām nomalēm, sociāli atstumtie, grēkā kritušie... Viņa žēlsirdības durvis nav aizvērtas nevienam. Mums vēl ir laiks. Nepaliksim ārpusē.

Pr. Aleksandrs Stepanovs