Tajā laikā kāds no ļaužu pulka sacīja Jēzum: “Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā!” Bet Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” Tad Viņš tiem sacīja: “Pielūkojiet un sargieties no jebkādas mantkārības, jo pat tad, ja kādam visa ir papilnam, viņa dzīve nav atkarīga no viņa mantas.” Un Jēzus pastāstīja viņiem līdzību, sacīdams: “Kāda bagāta cilvēka tīrums deva labu ražu. Un viņš sevī domāja, sacīdams: “Ko lai es daru, jo man nav, kur novietot savu ražu?” Un viņš sacīja: “Es darīšu tā: nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visus kviešus un visu savu mantu. Un es sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev mantas piekrāts ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un dzīro!” Bet Dievs sacīja viņam: “Tu, neprātīgais! Šajā naktī tavu dvēseli atprasīs no tevis, un kam paliks tas, ko tu sakrāji?” Tā iet tam, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts pie Dieva.” Lk 12, 13–21

Vai bagātais vīrs no šīs līdzības nav savā ziņā laimīgā mūsdienu cilvēka ikona? Vai šāda laimīga cilvēka tēlu neesmu padarījis par savu arī es: pārticis, savu materiālo labklājību nodrošinājis cilvēks, kas var bezrūpīgi dzīvot savam priekam. Vai es par to nesapņoju, netiecos un neieguldu šajā sapnī visu savu sirdi un enerģiju?

Mums par pārsteigumu šādu cilvēku Jēzus nosauc par “neprātīgu”. Pāvests Francisks, uzrunājot jauniešus Pasaules Jauniešu dienās Krakovā, to nosauca par bīstamu un grūti atklājamu dvēseles paralīzi, ko atzīt maksā ļoti daudz. Šī paralīze pārņem tad, kad sajaucam laimīgu dzīvi ar ērtu dīvānu, kas mums palīdz “justies ērti, mierīgi, lielā drošībā... tāds dīvāns, kas nodrošina pret jebkurām sāpēm un bailēm. Tāds dīvāns, kas mums liek noslēgties mājās, prom no pūlēm un uztraukumiem. Tā ir klusā paralīze, kas mūs var visvairāk sabojāt, kas visvairāk var sabojāt jauniešus.” Komforts, par kuru sapņojam, un pilnīga savas dzīves kontrole “lēnām, nemaz nemanot, mūs iemidzina, apdullina, dara par cilvēkiem ar tukšu, stiklainu skatienu... Bet patiesība ir pavisam cita: mēs esam šajā pasaulē nevis tāpēc, lai veģetētu un ērti pavadītu dzīvi uz dīvāna, kas mūs iemidzina, bet gluži pretēji – esam atnākuši uz šo pasauli, lai atstātu pēdas”.

Jēzus ceļ augšup mūsu skatienu un rāda citu laimīga cilvēka ikonu: laimīgs ir tas, kurš “bagāts pie Dievs”, kas pieaug Dievā. Pārbaudes akmens jauna veida garīgajai bagātībai ir nevis cilvēka garīgā pieredze, izlasītās garīgās literatūras daudzums, zināšanas par garīgo dzīvi, bet gan kalpošana, pazemīga kalpošana tuvākajam.

Pr. Aleksandrs Stepanovs