Pirmdiena, 28 Marts 2016 12:48 Publicēts Sleja 3

/Aleksandrs Stepanovs/

Ievads

Vārds “mocekļi” arvien biežāk parādās kristīgo plašsaziņu līdzekļu lappusēs, taču nevis saistībā ar liturģiskajos svētkos pieminētajiem vīriešiem un sievietēm, kuri pirmajos kristietības gadsimtos par spīti spiedienam un nāves draudiem apliecināja ticību Kristum, bet gan attiecībā uz desmitiem tūkstošu mūsu laikabiedru, kuri ik gadus tiek nogalināti savas ticības dēļ – tāpēc vien, ka ir kristieši. 

Pirmdiena, 27 Jūlijs 2015 11:03 Publicēts Sleja 3

/Vittorio Messori/

Tad nu sievietes ir pilnvērtīgas personas, kas līdzvērtīgas vīrietim? Vai arī kā dzīvniekiem viņām piemīt mirstīga miesa, bet nevis nemirstīga dvēsele?

Pirms pieņemt apgalvojumu, ka arī sievietei ir dvēsele, Baznīca gadsimtiem ilgi vilcinājās, sasauca koncilus, pieļāva teologu diskusijas. Beigu beigās viņai bija jāpadodas, taču nelabprāt un ar šaubām, kuras ik pa reizei parādījās. Tā var lasīt skolas grāmatās un avīzēs vai arī dzirdēt no tiem, kas runā par Baznīcas ilgo tumsonību. Nesen kādā Itālijas valsts televīzijā kāda “speciāliste” nebeidzamajās diskusijās par dzimumu vienlīdzību lika pārskriet jau atkal jaunām sašutuma trīsām, apgalvojot: “Tikai 15. gadsimtā Baznīca pieņēma, ka sievietei tāpat kā vīrietim piemīt dvēsele.” To dzirdot, es pasmaidīju, labi zinot šādu ekspertu vidējo vēstures zināšanu līmeni. Taču es vairs nesmaidīju, bet gan satrūkos no pārsteiguma un pēc tam no skumjām, ieskatoties 2000 lappušu biezajā 1978. gada izdevumā “La civilta del Medioevo europeo” (Viduslaiku Eiropas civilizācija). Tas ir gana smalks izdevums, kas novērtēts arī starptautiskā līmenī un ko uzrakstījis lielais viduslaiku pētnieks Paulo Breci (Paolo Brezzi). Viņu pazīst kā pētnieku, kurš ir kristīgi orientēts, precīzāk sakot, katoliski orientēts (..). Es jau teicu, ka satrūkos, lasot pirmās daļas 482. lappusi: “Slavenais Makonas koncils, kurā tika diskutēts, vai sievietei ir dvēsele, nav tikai atsevišķs vai absurds gadījums, neskatoties uz to, ka lēmums bija par labu sievietēm, ņemot vērā, ka Kristus bija dzimis no sievietes (lūk, vēlreiz mātišķības zīme, kas paaugstina sievieti un piedēvē viņas lomai atzinību sabiedrībā).”

Otrdiena, 21 Jūlijs 2015 09:34 Publicēts Sleja 3

Garantijas

Nonākam pie trešā punkta. Kad runājam par inkvizīciju, prātā nāk tiesneši ar tik lielu, absolūtu, nekontrolējamu varu, kuru var salīdzināt ar valdnieka varu mūsdienu totalitārajos režīmos.

Taču arī šajā gadījumā leģenda ir jāapgāž. Nav tiesa, ka inkvizīcijas tiesneši bija visvareni un tāpēc apsūdzētajam nebija nekādu garantiju uz taisnīgu procesu.

Pirmdiena, 13 Jūlijs 2015 07:27 Publicēts Sleja 3

Spīdzināšana

Nonākam pie otrā punkta. Runājot par inkvizīciju, pēc sārta prātā nāk spīdzināšana.

Mēs zinām, ka inkvizīcijas tiesneši pielietoja spīdzināšanu. Bija noteikti Baznīcas rīkojumi, kas atzina par likumīgu likt notiesātajam atzīt savu vainu.

Inkvizīcijas process izmantoja spīdzināšanu. Tā tika noteikta ar pāvesta Inocenta IV bullu 1252. gada 15. maijā. Izlasīsim šīs bullas fragmentu: “Pilsētu mēriem un vadībai ir jāspiež ieslodzītie herētiķi atzīt savu vainu un nodot savus līdzzinātājus.” Inkvizīcijas pretinieki šeit apstājas. Un mums nav ko iebilst. Taču viņi aizmirst pateikt, ka šajā pašā bullā tiek precizēts, ka spīdzināšana nedrīkst notikt tā, ka apsūdzētie “zaudētu kādu locekli vai tiktu apdraudēta viņu dzīvība”.