Objekti filtrēti pēc datums: Marts 2019
Otrdiena, 12 Marts 2019 16:34 Publicēts Sleja 2

SEKSUĀLĀ VARDARBĪBA

“Lai jūsu sirdis nebīstas”

 

Gabriela Kubija

 

Kardināla Gerharda Millera priekšvārds

 

Baznīca nav cilvēku izveidots pašatpestīšanas līdzeklis, bet gan sakraments pasaules pestīšanai Jezū Kristū. Tas nozīmē, ka tā ir “zīme un instruments ļoti ciešai vienotībai ar Dievu, kā arī visa cilvēku dzimuma vienotībai” (Vatikāna II koncils, Lumen gentium 1).

Kristus, pasaules gaisma, var atspoguļoties Baznīcas sejā un apgaismot cilvēci vienīgi tad, ja Baznīcas mācību neaptumšo tās kalpu grēki.

Ticība, kas spēj mūs attaisnot un vest pretī mūžīgajai dzīvei, nāk vienīgi no Dieva. Bet Dieva vadība ir atkarīga no tā, cik uzticami ir Viņa vēsts skaidrotāji. Ja Dieva valstības kalpotāji, kuriem ar apustuļu autoritāti ir jāizskaidro ticīgo kopienai Evaņģēlijs un Jēzus vārdā jāuzņemas tās vadība kā labajiem ganiem, ar savu slikto uzvedību sāk zaudēt ticīgās tautas uzticēšanos, viņi kļūst kā algādži, un ganāmpulks tiem vairs nepieder (sal. 10, 12).

Kalpošana ir ļoti atbildīgs pienākums. Tieši tāpēc arī bīskapam ir jābūt nevainojamam un ar pietiekami cienīgu stāju, lai rūpētos par Dieva Baznīcu (sal. 1 Tim 3, 1–5). Pat vairāk, “viņam jābūt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai neiekristu neslavā un ļaunā gara slazdos” (1 Tim 3, 7).

Protams, katram katoļu priesterim, tāpat kā ikvienam kristietim mūsu šīszemes svētceļojumā, ir katru dienu jālūdz piedošana par saviem pārkāpumiem un arī jāpiedod saviem līdzcilvēkiem, citiem kristiešiem, viņu pārkāpumi, kā Jēzus, mūsu Kungs, ir mācījis saviem sekotājiem un lūgšanā “Tēvs mūsu” māca arī mūs. Taču ar Dieva žēlastības spēku, ja vien mēs to lūdzam, ikvienam kristietim ir iespējams izvairīties no grēkiem, kas viņu nošķirs no Dieva valstības. Jo “ne netikļi, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne baudkārīgie, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji debesvalstību neiemantos” (1 Kor 6, 9–10).

Pat nopietni grēki var tikt piedoti, ja tie, kas tos izdarījuši, ar dziļu nožēlu lūdz piedošanu un pakļaujas Baznīcas spriedumam.

Tomēr samierināšanās ar Dievu neatbrīvo viņus no atbildības par smago kaitējumu, ko tie ir sagādājuši saviem upuriem, kā arī par to, ka tika mesta ēna pār svētās Baznīcas misiorāro darbību. Priesteru grēki ir divtik smagi, jo ar garīgo varu, kas tiem tika dota – lai Baznīcu celtu, nevis ārdītu – viņi ir saņēmuši arī uzdevumu būt par “priekšzīmi ganāmpulkam” (1 Pēt 5, 3). Pienāks laiks, kad priesteriem vajadzēs atbildēt Kristum, galvenajam Ganam, un atskaitīties Viņa priekšā par ticīgajiem, kas tiem tika uzticēti.

Nemitīgie ziņojumi no arvien vairākām valstīm par seksuālās vardarbības skandāliem, kuros priesteru kārtas pārstāvji izmantojuši pusaudžus, ir jau daudziem katoļiem likuši izjust dziļu apjukumu. Tas viss arī dod labu iespēju organizācijām, kuras neatzīst un ienīst savu kristīgo mantojumu, apsūdzēt Baznīcu dubultstandartu praksē, kā arī attaisnot pašiem savu  netikumību.

Tas nav gluži stāsts par dažu psihiski nelīdzsvarotu indivīdu pastrādātiem noziegumiem, bet gan par sekularizāciju, kas skārusi daļu garīdzniecības, atņemot tai spēju saskatīt morālo lejupslīdi, pie kuras ir noveduši doktrīnas izkropļojumi.

Priesteri ir sava laikmeta un hiperseksualizētās sabiedrības bērni, kura vīriešu un sieviešu seksualitāti skaidro hedonistiski, izplatot maldīgu priekšstatu par augstāko mīlestības ideālu. Taču tā vietā, lai ļautu sevi pārņemt Kristum raksturīgajai līdzjūtībai pret ļaudīm, kas ir kā ganampulks bez gana, Baznīcas mācības skaidrotāji tiecas rast pestīšanu, piemērojoties nežēlīgajam laikmeta garam, un seko avīm ceļā uz bezdibeni.

Pastāvot šādai vēsturē vēl nepieredzētai krīzei, Baznīcai daudzās Rietumu valstīs trūkst stipras ticības bīskapu, svētīgu priesteru un garā spēcīgu kristīgās mācības skaidrotāju.

Peldēšana pa straumi, samierināšanās ar notiekošo, sirdsapziņas apslāpēšana, labāku laiku gaidīšana, sofistisks skatījums uz robežu novilkšanu starp negrozāmo mācību un pastorālo piemērošanos laikmeta garam, līdz izplēn kristietības būtība, nepalīdzēs Baznīcai un pasaulei izkļūt no šīs krīzes, jo vienīgi patiesība var mūs atbrīvot.

Gabriela Kubija ir pelnījusi sirsnīgu pateicību par viņas sniegto ieguldījumu šausminošās tēmas izpētē par seksuālo vardarbību pret bērniem un jaunatni, ko pastrādājuši cilvēki, kurus augstākstāvošā garīdzniecība ir nozīmējusi amatam, lai viņi būtu labi gani un upurētu savu dzīvi par dvēseļu pestīšanu.

Lai tie, kas ir atbildīgi par šo traģēdiju, apzinās, ka pienāks arī Dieva tiesas diena. Lūgsim no Dieva labus un cienīgus kalpotājus Viņa valstības darbam!

 

***

Svētdiena, 10 Marts 2019 16:52 Publicēts Sleja 1

/Edvards Pentins/ 

Ticības Mācības kongregācijas prefekts emeritus apgalvoja, ka apsūdzības pret kardinālu Pellu ir „pilnīgi neticamas”.

Kardināls Gerhards Millers sacīja, ka apgalvojumi, kas noveda pie kardināla Džordža Pella apsūdzības par seksuālu vardarbību, ir „pilnīgi neticamas” un „bez pierādījumiem”.

Ticības Mācības kongregācijas bijušais prefekts arī sacīja, ka apsūdzības ir „pilnīgi nesaprātīgas un netaisnīgas”; tās balstās tādā taisnīguma izpratnē, kāda pastāvēja sen pagātnē – vēl karaļa Henrija VIII laikā.

Jaunākie raksti