Izvarošanas rezultātā iestājusies grūtniecība

Piektdiena, 26 Februāris 2021 15:47

Dženifera Kristija iestājas par tādu bērnu dzīvību, kuri, tāpat kā viņas dēls Džošs,ieņemti izvarošanā. Saviem Facebook sekotājiem viņa skaidro, kādu spiedienu viņa piedzīvojusi pēc tam, kad darbā uzzināja, ka viņas grūtniecība iestājusies vardarbīgas izvarošanas rezultātā:

"Ultraskaņas izdruka man rokā nebija ilgāk par stundu, kad dzirdēju: "Tā vēl ir agrīna ... pāris tabletes ... varbūt vienkārša procedūra ... viegli atrisināma problēma."

PROBLĒMA – lūk, kā!

Un tas – no ārstējošā ārsta, kas pirmais man veica grūtniecības testu.

Būdama karantīnā kruīza kuģa medicīniskajā nodalījumā, es turpmākajā nedēļā tiku apbērta ar nelūgtu padomu gūzmu. No ārstiem, ārstu palīgiem, māsiņām: “Tev tas nav vajadzīgs. Tev jādzīvo sava dzīve.”"

Dženifera turpina, atceroties milzīgo spiedienu, kas šajā neticami ievainojamajā laikā uz viņu izdarīts, – pierunāšanu uz abortu:

"“Tas (bērns) tev visu laiku par to (izvarošanu) atgādinās.”

“Tam arī ir domāti aborti (t. i., lai aizmirstu).”

“Tavs ķermenis jau pārāk daudz izcietis.” 

“Tev šis uzbrukums būs jāizdzīvo atkal un atkal.”

“Tu nekad nevarēsi to aizmirst.”

Šķiet, šī tēma visu laiku atkārtojās. Es (citādi) nekad nevarēšot aizmirst. Vai jautājums tiešām bija par spēšanu aizmirst?

Jebkad?

Mana pasaule vairs nekad nebūs tā pati, būs bērns vai nebūs. Tik un tā es nekad nevarētu aizmirst to pēcpusdienu iepriekšējā mēnesī, kad kāds vīrietis sagrāva manu pasauli.

Dženifera turpina: “Kad es dalos ar šo sava stāsta daļu, liecinot par sabiedrības milzīgo spiedienu izdarīt abortu, kad dzīvei gadās nonākt ārpus mūsu ideāla, cilvēki mēdz izrādīt neticību, nepieņemt domu, ka tā var būt. Garīdznieki? Medicīnas profesionāļi? Tie noteikti NĒ. Un tomēr, runājot ar burtiski simtiem citu izvarošanas upuru, esmu uzzinājusi, ka mana pieredze nebūt nav unikāla.

Vēl pārsteidzošāks ir fakts, ka pa vidu visai diskusiju un debašu jūrai ap aborta “nepieciešamību”, it kā tas jau būtu pieņemts, ka katra sieviete tad izvēlētos abortu, liela daļa šajā situācijā izvēlas dot dzīvību savam bērnam, – viņas izvēlas dzīvību.

Trīs pētījumi pierāda, ka vairums (varbūt pat līdz 75%) izvarošanas upuru izvēlas dot dzīvību. Varbūt tāpēc, ka viņas saprot, ka bērns viņu klēpī jau nav uzbrucējs, ka viņš ir nevainīgais dalībnieks, kā jebkurš cilvēks, kas ienāk pasaulē, nevaldot pār savas ieņemšanas apstākļiem.

"Kultūrā, kur pat lielākā daļa no tiem, kuri sevi identificē kā pro life aktīvistus, tādos gadījumos izdara izņēmumus, aborts tiek pieņemts kā pati par sevi saprotama izvēle," raksta Dženifera.

Kāda no sievietēm stāstījusi, ka viņas ārsts konstatējis grūtniecību un tajā pašā elpā jautājis, kad viņa vēlas ieplānot tās “pārtraukšanu”. Vai tas ir labākais, kā varam palīdzēt krīzes situācijā nonākušām sievietēm? Rosināt, izdarīt spiedienu, mudināt ar otru vardarbības aktu panākt dziedināšanu? Vai atņemot vienu dzīvību var atjaunot to viņas daļu, kas viņai tika atņemta?

 

 

Avots: Mom who conceived in rape: Medical professionals ‘deluged’ me with pressure to abort, lifeaction.org

 

 

 

 

Jaunākie raksti