Biju demoralizēts, tagad atguvu cerību

Svētdiena, 20 Septembris 2020 15:27

Daudzi mani draugi, paziņas, draudzes locekļi, kā arī citi praktizējoši katoļi, kas mani pazīst, uzdod man jautājumus par publikācijām civitas.lv un manā facebook profilā. Ar ko ir saistīta šī lielā kritika pret pāvestu Francisku?

Vēlos paskaidrot savu nostāju, publicējot papildinātu uzrunu, ko teicu facebook tiešsaistē, lūgšanā par pāvesta Franciska atgriešanos 11. septembrī. Domājot, kā paskaidrot jūtas, kas mani pārņem, un kā izklāstīt argumentus, izvēlējos tiešās uzrunas formu pāvestam Franciskam.  

*******

Svētais Tēvs, man bija gods vairākkārt piedalīties Jūsu audiencēs Romā kā žēlsirdības misionāram, paspiest Jūsu roku un pat ielūgt Jūs uz Latviju pirms Jūsu vizītes Baltijas valstīs ar sirsnīgo: “Benvenuto in Lettonia!”.

Kaut gan sirdī man bija arī daudz kas cits, ko Jums teikt, ko vairākus gadus esmu nesis klusi sevī, līdz tas mani sāka demoralizēt.

Visur kur eju, es dzirdu no cilvēkiem atskaņas no Jūsu vārdiem un žestiem, kas tomēr ir pretrunīgi un izraisa daudzus jautājumus. Nupat pirms dažām dienām vienā pansionātā kāda sirma invalīde man teica, ka, saskaņā ar pāvesta teikto, “Tēvs mūsu” lūgšana vairs nav jālūdzas tieši pēc Jēzus Kristus vārdiem, bet jāizmaina, jo Dievs nevar ievest kārdināšanā. Taču tagad, pēc jaunās formulas, viņa sāka apsvērt, vai Viņš var pamest cilvēku kārdināšanā?

Svētais Tēvs, šādas izmaiņas Jūsu pontifikāta septiņos gados notikušas nepārtraukti, un tas skar ne tikai Liturģiju, bet visas Baznīcas jomas. Un tas rada apziņu, ka tiek veidota jauna Baznīca.

Cits piemērs. Kāds katolis, kas nav noslēdzis pat civillaulību,man pieprasīja dot viņam Svēto Komūniju, jo, saskaņā ar pāvesta teikto, katra kopdzīve ir Dieva priekšā laba.

Viņi to dzirdēja no laicīgajiem masu mēdijiem, kuru nodoms, protams, nav izplatīt katolisko ticību. Taču žurnālisti nav neko pielikuši klāt, bet gan uzticīgi atstāstījuši to, ko jūs teicāt. Pēc ģimenei veltītās ārkārtējās sinodes un Amoris Laetitia šī doma kā vēzis izplatās cilvēku apziņā, sekojot daudzām brīvām un paplašinātām interpretācijām, līdz ar to tagad – kas vienā partikulārajā baznīcā joprojām ir grēks, citā tas tā vairs nav. Vatikānā, piemēram, tas tā vairs nav.

Šī gada februāra sākumā Romā, Svētā Pētera bazilikas kriptā pie sv. Pētera kapa kardināls Sorondo svinēja Svēto Misi un iedeva Svēto Komūniju Argentīnas prezidentam, kurš dzīvo atklātā konkubinātā un ir izvirzījis par politisku mērķi legalizēt valstī abortu, resp., legalizēt nedzimušo slepkavības. Prezidents savā privātajā dzīvē var izdarīt izvēles, kādas viņam tīk, un neviens par to viņu netiesā, taču dot Svēto Komūniju katolim, kas dzīvo atklātā konkubinātā, ir pretrunā ar Baznīcas mācību.

 

Taču šis fakts, kas norāda uz jauno pastorālo pieeju laulībai pēc Amoris Laetitia, uztrauca tikai tradicionālos katoļus un žurnālistus. Patiesībā tas ne tikai uztrauc, bet smagi demoralizē, liecinot par to, ka Baznīca ir nonākusi doktrinālā un pastorālā apjukumā.


2017. gada 1. novembrī uz to norādīja kapucīnu tēvs Tomass Vainandi (Thomas Weinandy). Savā atklātajā vēstulē viņš Jums rakstīja, ka Katoliskajā Baznīcā jūsu pontifikāta laikā ir vērojams “hronisks haoss” un ka tās cēlonis esat Jūs, Svētais Tēvs!

Taču pēc trim gadiem, t. i., šogad, var teikt, ka šis haoss daudzviet pārtop par apostāzi. Un, līdzīgi kapucīnu tēvam Vainandi, man jāsaka, ka tās cēlonis esat Jūs, Svētais Tēvs! Jūs esat kļuvis par destruktīvo spēku katalizatoru Baznīcā, atverot tiem plaši Baznīcas durvis.

Ne velti dominikāņu tēvs Džovanni Kavalkoli (Giovanni Cavalcoli ), kuru nevar turēt aizdomās par nelabvēlīgu nostāju pret pāvestu, izvērtējot Jūsu pontifikātu, trāpīgi secina:

“Baznīca šobrīd piedzīvo smagu apjukumu, doktrinālu un morālu dekadenci viltus modernisma izskatā, kāds līdz šim vēl nekad nav noticis vēstures gaitā. Tā ir diagnoze, kaszināma jau 40 gadus, sākot ar pāvestu Pāvilu VI. Kamēr Koncils viesa cerības uz teoloģisku, morālu un garīguprogresu, tika konstatēta negaidīta un masīva modernisma atgriešanās, tas, ko tēvs Fabro sauca par “postu”, tas ir modernisma veids, kas ir daudz sliktāks un bīstamāks par to, kas bija sv. Pija X laikā, kā to bija pamanījis Maritēns jau 1966. gadā. Pāvests Francisks evaņģelizācijas sakarā ir teicis, ka nav jāokupē “telpa”, bet gan “jāiedarbina procesi”, turpretī modernisti okupē visu telpu, apslāpējot brīvību nedaudziem normāliem katoļiem, kas vēl ir atlikuši. Viņi [modernisti] neveic īstu atjaunotni, bet degradē teoloģiju, atgriežoties pie herēzēm, kas bija izplatītas pirms Nīkajas un Halkēdonas konciliem, savukārt filozofiju degradē līdz pirmssokrāta naturālistiem un Amazones ritiem. [..]

Man radies iespaids, ka Francisks ļoti maz ieklausās Benediktā XVI, kurš, manuprāt, bija iesācis līdzsvarotākureformu nekā Francisks, tādu reformu, kas vairāk saskan ar īsto Koncila interpretāciju, vairāk akcentējot kontinuitāti ar iepriekšējo maģistēriju. Turpretī Francisks ir iecietīgs pretinterpretāciju, kas ir pārāk labvēlīga progresistiem, tuvojoties modernistiem, Rānera skolas piekritējiem, kas ir līdzvērtīgi protestantiem, marksistiem un masoniem, bet vienlaikusviņam lielas grūtības sagādā dialogs ar tradicionālistiem un lefebristiem, kas labi izdevās Benediktam XVI.

Runājot par attiecībām ar islāma un komunisma pasauli, Benediktam XVI rūpēja izteikt doktrinālo skaidrību, aicinot katoļus būt pacietīgiem un pieņemt vajāšanas, turpretī Francisks, pat ja ieguva mierīgo līdzāspastāvēšanu, pārspīlēti slēdz paktus ar kristietības un Baznīcas ienaidniekiem”.

Svētais Tēvs, Jūs ievadījāt procesus, kas nes līdzi lielas pārmaiņas, un šie procesi, ja tiem neturas pretī, demoralizē, anestezējot ticību. Nemaz nerunājot par parastajiem ticīgajiem, arī man, kā priesterim, ir demoralizācijas kārdinājums. Kas mani demoralizē? Lūk, tikai daži fakti, kas notikuši pēdējo divu gadu laikā:

 

1) Pačamamas godināšana Vatikāna dārzā Amazones sinodes atvēršanas laikā. Tā bija īsta sēru diena, kas dziļi ievainoja, it īpaši tāpēc, ka Jūs, Svētais Tēv, pilnībā apzinājāties, kas tur notiek, un to publiski apliecinājāt pēdējā sinodes dienā, atvainojoties nevis katoļiem, kuru jūtas tika aizskartas, redzot elku pielūgsmi, bet gan Romas iedzīvotājiem par to, ka kāds uzdrošinājās šīs elku statujas iemest Tibras upē, attīrot svētnīcu no viltus dieviem.

 

Man radies iespaids, ka jūsu pontifikātā nav nenozīmīgu žestu, ka viss, ko jūs darāt, ir jēgpilns. Bet Vasarsvētku draudzes izmanto šo video ierakstu, lai pierādītu, ka katoļi, godinot svēto statujas, nodarbojas ar elkdievību. To viņiem arī vajadzēja pierādīt! Nē, Svētais Tēv, katoļi negodina elkus. Tas, kas notika Vatikāna dārzos, daudzus dziļi satricināja. Šai epizodei ir lielas garīgas sekas. Vieta, kur mocekļa nāvē mira kristieši, atsakoties kūpināt elku dievībām, Baznīcas sirds, kur visaugstāko liecību deva arī svētais Pēteris, kļuva par pagānu elku godināšanas vietu. Ja par to dziļāk aizdomājas, vai tas var nedemoralizēt?

 

Jūs atvērāt durvis, un šīs idejas brīvi izplatās. Aktuāls piemērs ir precēta diakona ordinācija Miltonas draudzes baznīcā Jaundienvidvelsas (New South Wales) štatā Austrālijā šī gada 28. augustā. Pirms ordinācijas Svētās Mises puskails iezemietis veica pagānu dievību piesaukšanu pie galvenā baznīcas altāra. Pirms septiņiem gadiem kaut kas tāds nebūtu iedomājams.

 

2) Līdzīgi kā ļoti daudzus katoļus, arī mani satricināja Abu Dabī deklarācija (2019. g. 4. februāris) par universālo brālību, kas jūsuprāt tiek dibināta nevis uz Jēzus Kristus asinīm, bet uz Dieva pozitīvo gribu par visu reliģiju pastāvēšanu. Tas nonivelē Jēzus Kristus pestīšanas lomu, kas ir vienīgais Glābējs. Tas ir skaidrā pretrunā ar Svētajiem Rakstiem un Baznīcas maģistēriju. Mani tas dziļi demoralizē.

 

3) Tāpat mani šokēja Jūsu atteikšanās no seniem pāvestu tituliem: Kristus vikārs, Svētā Pētera pēctecis, kas saskaņā ar šī gada pontifikālo annuāriju ir tikai vēsturiskie tituli. Jā, Vatikāna gadagrāmata nav maģistērija dokuments, bet tas ir Jūsu žests, kas, tāpat kā visi pārējie, ir dziļi nozīmīgs.

Uz mani tas atstāja ļoti dziļu negatīvu iespaidu. Un lika no jauna uzdot jautājumu: kas Jūs esat? Kā vārdā Jūs pārvaldāt Baznīcu, ja Jūs vairs sevi nesaucat par svētā Pētera pēcteci?

 

4) Bet ko lai domā par Jūsu neseno uzslavu Argentīnas karmelītes Monikas Kremonas darbam, kas atbalstaLGBT un transpersonu ideoloģiju, kas ir pilnīgā opozīcijā Baznīcas mācībai par dabisko likumu un seksualitāti. Jūs rakstījāt viņai: “Dārgā Monika, Dievs, kas nav mācījies seminārā un nav studējis teoloģiju, jums bagātīgi atmaksās. Es lūdzos par jums un par jūsu meitenēm”. Svētais Tēv, uzrunājot vīriešus, kuriem tika veikta dzimuma maiņas operācija, kā sievietes, Jūs līdz ar to panicinājāt katoliskās Baznīcas mācību par dabisko likumu un seksualitāti. Ja dziļāk reflektē par Jūsu vārdiem, vai tas var nedemoralizēt? Kā izvērtēt šos jūsu vārdus? Protams, tas nav Baznīcas oficiālais maģistērijs, bet Jūsu privātā sarakste, taču tā nāk klajā un atbalsta ideoloģijas, kas grauj ģimeni un seksualitāti. Jūs, kā augstākā morālā autoritāte, privātajā sarakstē panicināt dabisko likumu un Baznīcas mācību par seksualitāti. Ja par to aizdomājas, vai tas var nedemoralizēt?

 

5) Arī pēdējais Vatikāna dokuments par integrālo ekoloģiju ir ļoti problemātisks, tās ir vadlīnijas jaunam Baznīcas kursam, kas balstās uz Ladato si pkārtrakstu. Lūk, jaunais virziens Baznīcai, jaunās vadlīnijas. Būtībā tas pasaka, ka cilvēks savu identitāti atklāj nevis izejot no attiecībām ar Dievu, bet no attiecībām ar dabu! Praktiski tas ir sabojāts kompass, kas rāda nepareizā virzienā. Šis jaunais kompass aizvedīs ticīgos tālu no mērķa, tālu no Jēzus Kristus. Jo tas apgriež otrādi integrālās ekoloģijas hierarhiju. Rūpes par mežiem un ūdeni aizvieto rūpes par cilvēku, par nedzimušiem... Tas ved uz apostāzi, uz jauno panteismu.

Pateicoties Jums, šie jaunie akcenti tiek uzlikti arī pie mums.

 

Mūsu dārgais arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs šī gada vēstījumā Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkupriekšvakarā uzsvēra, ka prognozē Covid-19 vīrusa jauno fāzi šajā rudenī, to sasaistot ar cilvēku grēkiem pret zemi: “Jā, Covid-19 droši vien nekur nepazudīs un turpināsies arī rudenī, turklāt atsevišķi zinātnieki brīdina – ja cilvēki turpinās pret sev dāvātajām “kopīgajām mājām – Zemi” (Laudato si) izturēties tāpat kā līdz šim, saskarsimies vēl ar daudziem vīrusiem, kas nāk tieši no dzīvnieku valsts. Bet mēs varam ņemt šo – pirmo – kā mācību, ka mums ir jāsaudzē Zeme, uz kuras dzīvojam!”

Mūsu arhibīskaps agrāk tā nerunāja. Agrāk viņš pārliecināti sludināja, ka cilvēka grēki pret Dievu ietekmē garīgo pasaules stāvokli un aicināja atgriezties pie Dieva.

 

Bet ja aizdomājas par šo vārdu nozīmi, par ideju, ka grēki pret Zemi izsauc tās atriebību, saražojot vīrusu, tad nevajag būt zinātniekam, lai atklātu pretrunas. Mūsu gadsimts ir bagāts ar lielām ekoloģijas problēmām. Bet ar ko tad pret “mūsu kopīgām mājām – Zemi” bija grēkojuši 14. gs. Eiropas iedzīvotāji, dzīvojot simtprocentīgā ekoloģijas laikmetā? Tomēr melnais mēris bija atņēmis dzīvību no 30 līdz 60% iedzīvotājiem. 14. gs bija morālās dekadences laiks. Toreiz, kā vienmēr kristīgajā tradīcijā, garīdznieki un bīskapi aicināja atgriezties pie Dieva. Viņi runāja ar bibliskiem jēdzieniem, ka Dievs ir žēlsirdīgs, tomēr ir arī kāds pēdējais grēks, pret kuru Viņš vairs neizrādīs iecietību un kas nesīs Viņa sodu, – kam galvenokārt ir pedagoģisks raksturs.

Visas šīs jaunās Baznīcas idejas vājina ticību un demoralizē.

Ticība ir visdārgākā dāvana, un man ir bail pazaudēt dzīvu ticību, jo vairāk tāpēc, ka vēstule Ebrejiem atzīst, ka tiem, kas ieticējuši, baudot žēlastības dzīvi, bet vēlāk atkrituši, tādiem praktiski ir ļoti grūti atgriezties (sal. Ebr 6, 4).

 

Tie nav tikai vārdi, strīdi par terminiem, bet tie ir garīgiprocesi, tā ir kāda gara darbība, kas spiežas dvēseles dziļumos, kas anestezē tās spēkus, un man jāpieliek lielas pūles, lai saglabātu ticību, uzturētu tuvākā mīlestību un nepazaudētu dzīvu cerību.

  

Svētais Tēvs, Jūs esat galvenais šīs jaunās Baznīcas virziena cēlonis, katalizators, kas plaši atvēra durvis arvien labāk saredzamai apostāzei.

 

Bet mēs stāsimies pretī šiem spēkiem, ne tāpēc, ka uzskatām sevi par labākiem, augstākiem par citiem. Mēs esam grēcinieki, kaut cenšamies dzīvot kā tādi, kuru grēks ir izdeldēts un piedots ar Kristus asinīm.

Mēs stājamies pretī šim jaunajam virzienam, jo piederam Baznīcai, Baznīcas dzīvai Tradīcijai, tāpēc ka mīlam Baznīcu, un mīlestība mūs pamudina uz šo neprātību – nepaklausīt jums, lai paliktu uzticīgiem Kristum un Viņa Baznīcas mācībai, pret jaunu baznīcu, pret viltus Baznīcas mācību un jauno virzienu. 

Es saku mēs, jo mēs esam daudz, šajā lūgšanā feisbukā esam maza grupa, bet esam garīgi vienoti ar tūkstošiem katoļu, kas visā pasaulē saslēgušies lūgšanā par Jums, Svētais Tēv, lai jūsu kalpojuma noslēgumā piepildās Kristus vārdi Pēterim: “Sīmani! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus. Bet Es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus.” (Lk 22, 32)

 

Atgūt cerību man palīdzēja dalība rekolekcijās, ko šī gada jūlijā priesteriem vadīja nuncijs Baltijas valstīs Petars A. Rajičs. Tas manu sirdi pacēla un es atguvu cerību, klausoties nuncija vēstījumu, kas izgaismo aktuālo situāciju pasaulē un Baznīcā un kas aicina neklusēt, bet cīnīties par labo: “Modernajā pasaulē mēs varam skaidri redzēt veselu sēriju profanāciju pret cilvēka dzīvību un perversijas, ko modernais cilvēks ar spēku virza uz priekšu kā sasniegumus, kā kaut ko normālu. Mēs redzam, ka vecāki abortē savus bērnus, homoseksuālās laulības tiek atbalstītas ar likumdošanu, bērni nogalina vecākus ar eitanāzijas palīdzību. Turklāt visas šīs viltus vērtības atbalsta modernās pasaules svarīgākās starptautiskās organizācijas.”

 

Nuncijs aicināja darboties un sludināt Dieva Valstību ar noteiktību, aizstāvēt un mācīt Dieva mācību un baušļus pattad, ja tas prasītu ļoti lielu cenu. Nuncijs aicināja: “Nepielūgsim nevienu teļu, vienalga, cik “zelta” tas nesaturētu… Nepārstāsim apliecināt,

 ka Jēzus, Marijas Dēls, ir patiess Dievs no patiesa Dieva;

ka Katoļu ticība dod tiem, kuri tic un evaņģēliski dzīvo, mūžīgo glābšanu, un ka nevienai citai reliģijai virs zemes navtāda nozīme un tādi sakramenti, pateicoties kuriem, cilvēks ir pestīts/izglābts. Visi, kas ir izglābti, ir izglābti pateicoties Jēzus Kristus atpestīšanai, kas ir vienīgais pasaules Glābējs;

 ka Vissvētā Euharistija ir mūsu ticības pirmās pakāpespatiesība un ka to nevar aizvietot ne ar kādu sprediķošanu (it īpaši jau interneta vidē), lai vai cik nozīmīga tā būtu.

ka Katoliskā Baznīcas patiesība par elli ir mūžīgā patiesība, ko nevar izmainīt pēc sprediķotāju gribas, tā nevar mainīties, mainoties apstākļiem;

ka Svētie Raksti ir Dieva vārds, kas ir patiesi ietērpies “cilvēciskajā tērpā”, pat ja tolaik nebija diktofonu, lai ierakstītu Jēzus vārdus burtiski;

ka jauna radība un cilvēce ir radītas ekskluzīvi pēc Dieva Tēva plāna, saskaņā Jēzus darbu Svētajā Garā, nevis tukšajām frāzēm par “brālību un vienotību”;

ka derīgs laulības sakraments ir “lielais noslēpums” – magnum mysterium, nevis tikai cilvēcisks līgums, kas dažādās “ētiskās situācijās” var tikt atcelts, lai visi ar mierīgu prātu var doties pie Svētās Komūnijas;

ka celibāta dāvana, saskaņā ar seno Baznīcas Tradīciju, nav tikai atbilstoša priesterībai, bet ir būtiska, ka tā ir ontoloģiskais dzīves veids;

ka Baznīcā mēs nedz gribam, nedz arī mums vajag būt protestantizētiem, kas sekmē gan ticības, gan ticīgo dezintegrāciju, jo Katoliskā Baznīca neatzīst visas šīs kristīgās kopienas kā Baznīcas īstajā vārda nozīmē.

 

Tā ir mūsu ticība. Tāda ir Baznīcas ticība. Mēs to apliecinām Jēzū Kristū mūsu Kungā. Un tajā pašā laikā mēs darbojamies ar ticību un bailēm mūsu pestīšanas labā.”

 

Dzirdot šādus vārdus, kas teikti ar lielu spēku un pārliecību, no bīskapa, kas ir pāvesta sūtnis, kas, pretēji mūsdienu baznīcas kārdinājumam pielāgoties pasaulei, izceļ svarīgus katoliskās ticības aspektus un aicina iesaistīties to aizstāvēšanā, nebaidoties no vajāšanām, manī atgriezās cerība.

 

Pr. Aleksandrs Stepanovs

 

 

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 21 Septembris 2020 06:49

Jaunākie raksti