Abū Dabī – pēc gada: joprojām neziņa par reliģijām

Trešdiena, 20 Maijs 2020 22:37

/Stefano Fontana/*

Gadu pēc Abū Dabī deklarācijas parakstīšanas paliek divas būtiskas neskaidrības: Dieva griba attiecībā uz reliģiju daudzveidību un veids, kā reliģijām vajadzētu sadarboties miera panākšanai. Bet jēga ir šāda: tas, kā reliģijas izprot Dievu, nosaka to, kā tās izprot cilvēku, ģimeni, sievieti, likumus un brīvību, kā arī mieru.

Pirms gada, 2019. gada 4. februārī, tika parakstīta tā saucamā “Abū Dabī deklarācija par par brālīguma un miera veicināšanu. Dokumentu parakstīja Viņa Svētība pāvests Francisks un Al-Azhar lielimams Ahmeds al Tajebs starpreliģiskās sanāksmes noslēgumā Abū Dabī pāvesta apustuliskā ceļojuma laikā Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 2019. gada 3. līdz 5. februārim.

 

Lai nodrošinātu pēctecību šim aktam, tika izveidota Cilvēku brālības  deklarācijas komiteja. Pērnā gada decembrī šī komiteja katoļu un musulmaņu vārdā iesniedza Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram priekšlikumu, lūdzot 4. februāri pasludināt par “Cilvēku brālības dienu”. Šogad 14. maijā pāvests Francisks Vatikānā sasauca starptautisku sanāksmi ar nosaukumu “Globālās izglītības alianses jaunrade”, kas bija veltīta “vispārējai solidaritātei” un “jaunam humānismam”.

 

Abū Dabīdokumenta parakstīšanaun tam sekojošā programma daudzus sajūsmina, citus dziļi satrauc. Dokumenta tekstā saskatāmi divi ļoti problemātiski punkti gan no doktrīnas, gan no pastorālā viedokļa. Pirmais ir paziņojums: “Dievs savā gudrībā vēlas plurālismu un reliģiju, ādas krāsu, dzimumu, rasu un valodu daudzveidību.” Pāvesta Franciska vēlākie skaidrojumi, sakot, ka paziņojums atsaucas uz Dieva “pieļaujošo” gribu, nav pietiekami, lai izlabotu šeit redzamo doktrināro plaisu. Ja Dievs grib visas atšķirīgās reliģijas, tad tās visas ir pietiekamas pestīšanai, Kristus vairs nav vienīgais Vispasaules Glābējs, un cilvēkiem, kas seko citām reliģijām, nav jātiek evaņģelizētiem.

 

No katoliskā viedokļa Abū Dabī dokumentā ir šāda neskaidrība: tiek apgalvots, ka ir iespējams vienoties ar visām citām reliģijām, ja ne par doktrināriem aspektiem, tad par praktiskām lietām, kā piemēram, par mieru, iecietību, reliģijas  brīvību, sievietes cieņas respektēšanu, minoritāšu aizsardzību utt. Šai atrunai tomēr nav pamata, jo doktrinārie jautājumi neeksistē tikai abstraktā sfērā bez jebkādas saistības ar praktiskām lietām.

 

Reliģiju priekšstats par Dievunosaka viņu skatījumu uz cilvēku, ģimeni, sievieti, likumu, brīvību, politiku, autoritāti, kopējo labumu... Katram no tiem ir ļoti atšķirīga definīcija dažādās reliģijās. Piemēram, nebūt nav maza atšķirība starp katoļu un musulmaņu viedokļiem par šeit uzskaitītajām tēmām. Dīvaini būtu uzstāt uz Kristus glābjošo vienreizību, aicinājumu uz pestīšanu, nepieciešamību pēc saskaņas katoļa dzīvē starp viņa pārstāvēto ticību un viņa uzvedību… tajā pašā laikā atbalstot pasaules reliģiju saplūšanu. Ja Baznīca nevēlas rosināt uz kristietību balstītu saplūšanu, tai vajadzētu ieteikt tādu, kuras pamatā ir dabiskais likums, taču jau pašā sākumā zinot, ka ne visas reliģijas varēs pievienoties šādai savienībai.

 

Šie vērojumi liek saprast, ka bažas par vispārēju postreliģisko universālistu humānismu ir pamatotas. Kāds būs “Izglītības alianses” un “Jaunā humānisma” pamats, ja ne dabiskais likums vai Jēzus Kristus? Izglītība vienmēr kalpo noteiktam mērķim, un kāds būs šis mērķis, ja tas nav ne dabiskais likums, ne Jēzus Kristus? Kā lai novērš to, ka “jaunā cilvēku līdzāspastāvēšana” grasās balstīties uz mazāko kopsaucēju un dažādu reliģisko identitāšu visu “aso šķautņu” piespiedu nivelēšanu, lai izveidotu mākslīgu dekalogu, ko planētai uzspiestu tie, kam ir pilnvaras to darīt?

 

Avots:https://newdailycompass.com/en/abu-dhabi-one-year-later-the-ambiguity-about-religions-remains

Jaunākie raksti