Sekulāro Rietumu bezspēcība radikālā islāma priekšā

Pirmdiena, 13 Marts 2017 09:54

Mēs joprojām atceramies katoļu priestera – T. Žaka Amela – moceklību, kas norisinājās diezgan nesen Francijā. Tas bija tikai laika jautājums, kad Islāma Valsts būtu sākusi savus uzbrukumus katolicismam Eiropā, un galu galā arī ASV. Atšķirībā no Tuvajiem Austrumiem un Āzijas, kristieši šeit nebija Islāma Valsts vai citu radikālā islama grupējumu galvenais uzbrukumu mērķis; pārsvarā tās bija sekulāra rakstura institūcijas. Tomēr tagad Rietumos tieši katolicisms ir Islāma Valsts uzbrukumu mērķis. Vienīgā atšķirība starp uzbrukumu katolicismam un uzbrukumu sekulārismam ir tas, ka katoļi spēj šo karu uzvarēt.

Rietumi pārsvarā ir bezspēcīgi saskaroties ar radikālo islāmu. Izskatās, ka mēs pilnībā nespējam aptvert šo patiesību. Mēs lūkojamies uz saviem politiskajiem līderiem cerībā, ka tie pieņems izšķirošu rīcību, bet viss, ko mēs redzam no viņu puses ir tikai gaisa satiksmes ierobežojumi un tukši vārdi. Mēs, kristieši, redzam kā Tuvajos Austrumos un Āzijā mūsu brāļi – citi kristieši – tiek nogalināti vai arī pārdoti verdzībā. Neviens no Rietumu politiskajiem līderiem pat nepiemin kristiešu nožēlojamo stāvokli Sīrijā, Irākā vai Saudi Arābijā. Kāpēc? Godīgi runājot – tas ir tādēļ, ka Rietumi ir izvēlējušies atmest savas kristīgās saknes un tā vietā izvēlējušies nihilismu. Pilnībā mēs nekad nespēsim izprast to, kas pašlaik norisinās Eiropā un drīz vien būs arī ASV, ja vien mēs nesapratīsim nihilisma neauglīgo, nāvējošo un destruktīvo dabu, kas šobrīd Rietumos ir dominējošā filozofiskās ietekme.

Kāpēc Rietumu nihilisms ir bezspēcīgs saskaroties ar radikālo islāmu? Nihilisms ir ticība lietu nebūtiskumam. Es neapgalvoju, ka nihilisti nekam netic, lai gan dažu nihilistu pārliecība iet roku rokā ar materiālo ateismu. Nihilisms ir pārliecība, ka nekas nav objektīvs vai konkrēts. To visvieglāk ir saprast caur relatīvisma formulējumu: Kas man ir patiesība, tas tev var nebūt patiesība. Tas viss galu galā noved pie filozofiskas un morālas nenoteiktības. Ne bez iemesla pāvests emeritus Benedikts XVI tik daudz ir runājis par briesmām, ko sevī slēpj modernie filozofiskie strāvojumi un relatīvisms. Vai ir iespējams – katram no mums pieturēties pie savām ticības kategorijām, vienlaikus neietekmējot ar tām citus cilvēkus? Acīmredzot, nē. Ja relatīvisms būtu patiess, tad no morālā viedokļa būtu pieņemams arī fakts, ka džihādisti ieiet katoļu dievnamā un pārgriež priesterim rīkli. Tā ir nopietna problēma, ar kuru mēs saskaramies – sekulārisms un nihilisma vadītie principi. Ticība nihilismam noved pie visu ļaužu visatļautības, kad tiek atmesta arī objektīvā patiesība. Kad vēstures gaitā iznīcinošais ļaunums parādās, nihilisti vai nu novērš savu skatienu un izliekas to neredzot, vai arī paveic paši savus ļaunos darbus. Galvenā problēma ir tā, ka šī „parādība” arvien no jauna tiek aizstāvēta mūsu kultūrā. Raupjais individuālisms „aizskalo” jebkādu cilvēcību, jo tas pašos pamatos noliedz mūsu ontoloģisko būtību. Es ceru, ka šie skarbie vārdi iesēdīsies mūsu katoļu prātos, jo tieši ar to mēs saskaramies šajā sekulārisma laikmetā.

Nacionālisms un demokrātija nespēj konfrontēt radikālā islāma nopietno ļaunumu un vardarbību. Pirmkārt, nācijas, šķiet, nespēj apvienot savus spēkus, lai kopīgi stātos pretī šim ļaunumam, kas tādā galvu reibinošā ātrumā pārņem pasauli. Tā kā mums katram ir savi uzskati, mēs nespējam apsēsties pie viena galda, lai rastu kopīgu risinājumu – militāru vai diplomātisku. Lai gan, manuprāt, diplomātijas laiks jau ir pagājis. Nihilisms un relatīvisms sagrauj vienotību. Šajās filozofijās nav mērķa vai labā, par ko būtu vērts cīnīties. Tieši tādēļ Rietumi ir „bez mugurkaula”, lai gan pasaulē tiek nogalināti tūkstošiem cilvēku. Otrkārt, cīņas atalgojums ir apziņa un ticība labajam. II Pasaules karš norisinājās divās vienotās frontēs, jo sabiedrotie apzinājās cilvēka personas cieņu un nepieciešamību aizsargāt labo. Savukārt, pašlaik Rietumos nepastāv tāds jēdziens kā „objektīvais labums”, tieši tādēļ mēs nespējam sanākt kopā un uzvarēt Islāma Valsts asinskāri.

Demokrātija – piemēram, parlamentāra republika – ir augstākā pārvaldības forma brīvības aizsardzībai. Vēsture ir pierādījusi šī apgalvojuma patiesumu. Šajās pārvaldības formās problēmas rodas vien tad, ja vairs nepastāv skaidra brīvības izpratne. Rietumos brīvība ir noslīdējusi līdz individuālai sevis pielūgšanai, kas mūsu kultūru ieved bezizejā. Tā kā vairs nepastāv skaidra apziņa par labo, tad nav arī nekādu iespēju konfrontēt tādu ļaunumu kā Islāma Valsts, ja mēs paši nogalinām miljoniem vēl nedzimušu bērnu. Līdz ar to kļūst skaidrs, ka ir pienācis pēdējais laiks mosties no miega, lai saprastu iemeslus, kas ir notrulinājuši mūsu apziņu. Ne jau tāpēc, lai meklētu vainīgos. Tas ir izdzīvošanas jautājums. Ja vien Rietumi vēlas uzvarēt šo cīņu pret Islāma Valsti, tiem vajag atteikties no nihilisma un relatīvisma. Ir nepieciešams atgriezties pie savām kristīgajām saknēm.

Ko tas viss nozīmē mums kā katoļiem?

Vispirms mums ir nepieciešams smagi strādāt pie jaunās evaņģelizācijas. Mūsu kultūra ir slima un vienīgi Dzīvais Dievs var to izdziedināt. Atbilde pasaules ļaunumam slēpās katoļu baznīcā, kurā tēvs Žaks Amels (Jacques Hamel) tika nomocīts. Atbilde bija apslēpta tabernakulā. Pestīšanu nesošā dziedināšana, kas ir tik nepieciešama ievainotajiem Rietumiem un vardarbīgi sašķeltajiem Tuvajiem Austrumiem, ir Svētā Euharistija, kurā Kristus mums ir klātesošs ar Savu Miesu, Asinīm, dvēseli un dievišķību. Mēs esam aizmirsuši garīgos ieročus, kas mums ir dāvāti.

Mums ir jābūt nopietnas lūgšanas cilvēkiem. Svētais tēvs Pio reiz sacīja: „Rožukronis ir ierocis šiem laikiem.” Tas mūsdienās ir tikpat patiesi kā tad, kad tēvs Pio vēl staigāja pa šo zemi. Lūgšana pārmaina vēsturi, tā izmaina sirdis, un tā maina pasauli. Mums ir jāuzticas Dieva labestībai un lūgšanas spēkam, kas var atgriezt Rietumus; tas ir iespējamais „ekipējums”, lai sakautu radikālo islāmu. Šajā karā var būt tikai viens uzvarētājs. Mēs nevaram uzvarēt bez Jēzus Kristus.

Mums ir jādzīvo kristiešu cienīga dzīve. Būt kristietim – tas ir nemitīgs atgriešanās process, kas ilgst visu dzīvi. Mums ir jācīnās ar grēku un vājībām, mums beidzot jāsāk dzīvot dzīvi, kas tiektos uz svētumu. Mums beidzot ir patiesi pirmajā vietā jānostāda Kristus un katoliskā ticība, nevis mūsu politiskās partijas, vēlme pēc individuālisma, vai arī materiālie ieguvumi. Mūsu priekam vajadzētu starot mūsu kopienās. Svētais prieks pārņem arī apkārtējos. Tas ir lipīgs. Cilvēki jau ir izslāpuši pēc Kristus, lai gan paši vēl to neapzinās. Mums ir viņiem jāparāda atbilde uz šīm ilgām, kas mājo dziļi viņu sirdīs, jāatklāj, ka nevar rast piepildījumu jutekliskā seksā, pornogrāfijā, materiālā labklājībā, naudā, varā, laulības pārkāpšanā… un vēl ilgi varētu turpināt šo uzskaitījumu.

Mums vajag lūgties par saviem ienaidniekiem. Kristus mums liek lūgties par saviem ienaidniekiem. Tas ir grūti. Man vajadzēja 12 gadus, lai spētu lūgties par 11.septembra teroraktu nolaupītājiem, bet tas izmainīja mani un vienīgi Dievs zina, kurus citus cilvēkus vēl manas lūgšanas ir ietekmējušas. Nepastāv nekādi ierobežojumi tam, kā Dievs pasauli dara patīkamu Vissvētajai Trīsvienībai. Mums vajag lūgties par slepkavu dvēselēm. Jā! Ik sekundi notiek kāds uzbrukums, mēs lūdzamies par visiem mirušajiem, ieskaitot vainīgos. Mums vajag lūgties par tiem, kuri tagad ir radikalizēti. Mums vajag lūgties par mieru. Mums vajag arī lūgties nodomā par radikālo sekulārismu, kas apdraud Baznīcu. Gan nihilisms, gan radikālais islāms karo pret Kristu un Viņa Baznīcu.

Mums vajag sākt dzīvot priecīgu dzīvi, liecinot par spēku, skaistumu, mieru, prieku un dziedināšanu, ko spēj sniegt katolicisms. Mums vajag dalīties ar šo dāvanu, kas ir Svētā Euharistija. Mums vajag vairāk Euharistiskās procesijas! Mums vajag nest Kristu Rietumu cilvēkiem un arī tiem, kas atrodas radikālā islāma ļaunuma slazdos. Mums ir atbilde, ko sniegt, tam, kas izposta pasauli un sev līdzi parauj tik daudz dzīvību. Sekulārismam, nacionālismam, nihilismam un relatīvismam nav nekādu izredžu saskaroties ar radikālo islāmu. Kā gan tiem varētu būt? Viņi nekam netic, izņemot vien savām paša savtīgajām tieksmēm. Tas ir grēks. Baznīcā mums ir atbilde grēkam, un tā ir Krusts un Augšāmcelšanās.

Mēs nevaram savas valsts vadītājus piespiest beidzot rīkoties. Mēs varam zvanīt un rakstīt viņiem, bet beigu beigās mums vajag neatlaidīgi lūgties par Rietumu atgriešanos, kā arī tiem ļaudīm, kas ir nonākuši radikālā islāma valgos. Bet pāri visam – mums vajag sākt dzīvot svētas dzīves, lai Dievs varētu mūs izmantot pasaules mainīšanā un mēs spētu vairāk dvēseļu vest pie Viņa. Un, protams, ka mums līdzās cīnās arī eņģeļu pulki. Šo pārdomu beigās ir lūgšana svētajam Miķelim (sv. Mihaēlam). Šo pašu lūgšanu man nosūtīja mans tēvs, kad es strādāju ar 11.septembra teroraktos cietušajiem. Svētais Miķelis ir spēcīgs aizstāvis un aizbildnis, un tieši tādēļ mana meita ir nosaukta viņa vārdā.

Svētais erceņģeli Miķeli,

Aizstāvi mūs cīņā,

Pasargā no ļaunprātības un sātana slazdiem.

Mēs pazemīgi tevi lūdzam:

Lai Dievs viņu pārmāca,

Bet tu, debess karapulku vadoni,

Dieva spēkā notriec ellē sātanu un visus ļaunos garus,

Kas klīst pa pasauli cenšoties pazudināt dvēseles.

Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam, kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos. Amen.

 

Avots: Constance T. Hull, The Secular West’s Impotence in the Face of Radical Islam, catholicexchange.com

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: ariseletusbegoing.com

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 13 Marts 2017 10:10