„Tu esi pīšļi”: Pelnu trešdienas vēstījums

Pirmdiena, 06 Marts 2017 09:42

Pirms pāris gadiem, saņemot pelnus uz savas pieres, es biju visai pārsteigts izdzirdēt priestera vārdus: „Atceries, ka tu esi pīslis, un pie pīšļiem tu atgriezīsies."  Manī uzreiz radās iešēja sacelšanās pret šiem vārdiem. Pagaidi… Ko? Nē…!

Iespējams, ka tajā dienā es Misē biju ieradies, lai ar drūmām domām gandarīšanas garā uzsāktu šo Gavēņa laiku. Bet tas, ka man acīs atgādinās par manu mirstīgumu, šķiet, pārspēja visus manus priekšstatus.

Tolaik es samērā nesen biju atradis Baznīcu un ticību, līdz ar to es šos vārdus iepriekš biju dzirdējis tikai pāris reižu. Tie joprojām nebija notrulināti manās ausīs. Bet es pazīstu arī katoļus, kuri visu dzīvi ir gājuši uz Baznīcu, tomēr vēl arvien izjūt trauksmi izdzirdot šos vārdus. Acīmredzot, nav iespējams pierast pie tā, ka kāds cilvēks pasaka, ka tu reiz kļūsi par pīšļiem zemē.

Un ārēji šķiet: Gavēņa laiks mūs nostāda aci pret aci ar nāves realitāti; neviens cits liturģiskais laiks to tik spilgti nedara. Nekas taču tik ļoti nepiesaista tavu uzmanību kā fakts, ka priesteris ar pelniem uzvelk krusta zīmi uz tavas pieres, kas ir tava mirstīguma simbols; krusta zīmi, kas ir nāvējošās moceklības rīks. Tad kāds gan ir šīs dienas vēstījums?

Vārdi, kas pavada šo darbību, noteikti ir labi pazīstami katoļiem, kas bieži lasa Svētos Rakstus. Tie nāk no lāsta vārdiem Ādamam pēc tam, kad viņš ir ēdis no aizliegtā koka augļiem (Rad 3,19). Šie vārdi it kā atbalso cilvēka radīšanas stāstu, kādu mēs to lasām Radīšanas grāmatā (2,7):

„Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.”

Līdz ar to, vēl neņemot vērā grēkā krišanu, pelni uz mūsu pierēm atgādina par ikviena cilvēka stāvokli. Radīšanas grāmata (1,26-27) mums pavēsta, ka esam radīti pēc Dieva attēla un līdzības. Tas nozīmē, ka viss, kas mums pieder, nāk no Viņa. Bez Dieva mēs esam vien zemes pīšļi un putekļi. Tādējādi šie pelni mums atgādina, ka mēs esam radības: mēs esam aicināti no pīšļiem un putekļiem piecelties, lai savus skatienus vērstu uz Debesīm. Cilvēka sākotnējā izcelsmē var saskatīt cēlu pazemību.

Protams, ka grēkā krišanas brīdī tas viss tika radikāli izpostīts. Tā vietā, lai piedzīvotu to, kas ir mūžīgs un neredzams, Ādams un Ieva nonāca miesiskās un redzamās realitātes gūstā. Tā vietā, lai paceltos savā dievišķajā aicinājumā, pirmais vīrietis un sieviete nonāca atpakaļ pīšļos un putekļos. Tam sekoja nosodījums, kas izrietēja no viņu pašu grēka – nolemti palikt pīšļos, kas nozīmē – nomirt un tikt apglabātiem zemes klēpī.

Līdz ar to pelni mums arī atgādina, ka mēs esam grēcinieki, kuri saskaras ar nāvi nesošo sodu.

Bet pat šajā vēstī dziļi apslēpta ir cerība. Nāves pasludināšanas pantā agrīnās Baznīcas kometētāji saskatīja darbīgās Dieva žēlsirdības trīs aspektus. Pirmkārt, ierobežojot cilvēka dzīves ilgumu, attiecīgi tika ierobežots arī grēku daudzums. Otrkārt, tas nozīmēja, ka arī cilvēka ciešanu apjoms tika ierobežots. Treškārt: arī nāve nebija tūlītēja. Tā tika atlikta uz vēlāku laiku, lai Ādamam, Ievai un viņu pēcnācējiem tiktu dots laiks gandarīšanai.

Līdz ar to pelni simbolizē arī gandarīšanu. Tas ir arī veids, kā Ījabs raksturoja savu gandarīšanu pēc tam, kad bija piesaucis Dieva taisnīgumu. „Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos” (Īj 42,6). Tāpat rīkojās arī Ninives iedzīvotāji pēc tam, kad bija dzirdējuši Jonas sludināšanu: „Kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos” (Jon 3,6).

22.psalmā parādās līdzīgs motīvs, kur pazemīgs taisnīgais cilvēks lūdz pēc Dieva pestīšanas:

„Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?

Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību

un nedzirdi manu saucienu vārdus! […]

Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks,

un mana mēle līp pie manām aukslējām,

nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. […]

Arī tie lai zemojas Viņa priekšā,

kas dus zemes klēpī,

Viņu lai pielūdz visi,

kas kļuvuši par pīšļiem.” (Ps 22,1.16.30)

Šis psalms mums norāda jau uz Jauno Derību, kur Evaņģēlijā – Krustā sišanas ainā – vairākkārt uz to netieši tiek norādīts. Bet īpaši tas saskan ar Jēzus izsaucienu slāpēs, kad Viņš bija piesists Krustā (19,28).   

Šajā brīdī pelni mūs aizved pašā Krusta pakājē. Būdami sakramentālijas, šie pelni, ko mēs saņemam, sevī ietver visus Svētos Rakstus – no Radīšanas grāmatas līdz pat Jēzum. Savukārt Jēzū šī pelnu nozīme ir radikāli pretēja nekā tā bija mūsu pirmvecākiem. Ādams un Ieva tika nolemti kļūt par pīšļiem, jo viņi aizgāja no dzīvības koka, bet tagad caur Jēzu, kurš no putekļiem pacēla mūsu cilvēcisko un mirstīgo dabu, mēs atkal no jauna varam tuvoties dzīvības kokam.

Ir patiešām grūti iedomāties labāku veidu, lai uzsāktu šo Gavēņa laiku, kā ar šo ritu, kas mums atgādina mūsu izcelsmi un likteni, mums atgādina par mūsu grēcīgo dabu un cerību uz pestīšanu, kā arī liek mums uzlūkot Krustā sišanas ainu, kas ir visa Gavēņa laika kulminācija.

Tādēļ nākamreiz, kad mēs tuvosimies altārim, lai šaņemtu šos pelnus un dzirdēsim šos viedos vārdus, lai mēs savās sirdīs atbildam: Jā!

Avots: Stephen Beale, „You Are Dust”: The Message of Ash Wednesday”, catholicexchange.com

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Jaunākie raksti