Ko katoļi var mācīties no Skorsēzes “Klusuma”?

Ceturtdiena, 02 Marts 2017 11:01

Gan Shusaku Endo romānam, gan Mārtina Skorsēzes filmai tiek pārmests, ka tie nesniedz atrisinājumu, cēlu perspektīvu, skaidru un nepārprotamu katehisma līmeņa vēstījumu. Bet tādi mums tik ļoti patīk...

6. februārī Baznīca piemin Japānas mocekļus. 1597. gadā Nagasaki pilsētā tika piesisti krustā un sadedzināti Pāvils Miki SJ un viņa biedri (6 franču misionāri, 3 japāņu jezuīti un 17 vietējie konvertīti, t.sk. trīs zēni). Pateicoties neticami veiksmīgai misionāru darbībai 1581.gadā Japānā bija ap 150 000 ticīgo un 200 dievnamu. Tomēr 1587.gadā valdnieks Hideyoshi izdeva pirmo pret kristietību vērsto dekrētu, liekot misionāriem atstāt valsts teritoriju. 

Vajāšanas bija saistītas ar Japānas elites tieksmi konsolidēt varu un izvairīties no iespējamās kolonizācijas (bažas par to radīja situācija Filipīnās, kas tika pakļautas Spānijai). Par bīstamu tika uzskatīts arī katoļu divkāršās lojalitātes princips ticībai un valdniekam, kas nonāca pretrunā ar samuraju ētikas noteikumiem. Kristietības prestižu Japānā iedragāja arī nesaskaņas starp katoļu un protestantu misionāriem. 

1622. gadā publiskas eksekūcijas laikā tika nonāvēti ne tikai pārdesmit vietējie konvertīti, bet arī deviņi misionāri no Eiropas. Savukārt līdz 1630. gadam mocekļa nāvi pieņēma ap 3000-4000 Japānas kristiešu, bet praktiski visi misionāri bija spiesti izbraukt. Šo notikumu iespaidā pamazām bija nostiprinājusies Japānas izolācijas tendence. 1635. un 1639.gada dekrēti aizliedza japāņiem atstāt dzimtas salas. Japānas izolācijas kurss turpinājies ap 220 gadu, kamēr 19.gadsimta beigās valdošās dinastijas pārstāvji bija spiest atzīt, ka iepriekšējais kurss izraisījis valsts atpalicību. 1868.gadā Japānā sākās būtiskas reformas, tomēr vietējo kristiešu (kakure kirishitan) iznākšana no pagrīdes notika ļoti pakāpeniski. Tikai 1889.gada pieņemtā Konstitūcija nodrošināja reliģiskas pārliecības brīvību Japānā. 

Filmas un romāna notikumi norisinās 1640. gados. Divi jauni portugāļu jezuīti saņem ziņas, ka Japānā pazudis katoļu misijas vadītājs, viņu garīgais tēvs Christovão Ferreira (1580 -1652). Jāpiebilst, ka Ferreira ir reāla vēsturiska persona. Neticot tam, ka garīdznieks varētu noliegt kristīgo ticību, jezuīti nelegāli dodas uz Japānu. Tur viņus dziļas konspirācijas apstākļos uzņem vietējie kristieši, kuri, dzīvojot bez pastorālās aprūpes, dziļi ilgojas pēc sakramentiem un garīgās vadības.

Skorsēzes filma attēlo kādu nozīmīgu dilemmu. Jezuītu misionāri saskaras ar nežēlīgu Japānas varas pretdarbību, cenšoties pilnībā iznīcināt vietējos kristiešus. Portugāļu priesteriem tiek pārmests, ka Japānas kristieši cieš vajāšanas viņu dēļ. Misionāri var izglābt ticīgos no moceklības, atsakoties no ticības, t.i. publiski profanējot krucifiksu, svētbildi un tml. Šīs smagās izvēles priekšā nonāk galvenais varonis Sebastião Rodrigues (viņa vēsturiskais prototips ir itāļu jezuīts Giuseppe Chiara). 

Filmā tiek parādītas daudzu Japānas mocekļu ciešanas, atsakoties noliegt Kristu. Tomēr daži no viņiem tomēr aizliedzās, cenšoties izglābt savu un tuvinieku dzīvību. Vai mums ir tiesības viņus par to nosodīt, sēžot ērtajos kinoteātra krēslos? Drīzāk mums būtu jāpateicas Dievam par to, ka no šādām situācijām esam pasargāti, kaut gan pavisam nesen vajāšanas notika arī pie mums. Par labu šīs filmas noskatīšanas augli varētu kļūt jau pati pateicība par brīvu pieeju ticības praksēm.

Filma, kā arī iepriekš Endo grāmata, izraisa pretrunīgus spriedumus. Var piekrist, ka “Klusēšanas” temats nav 26 katoļu moceklība Nagasaki, kaut gan vienlaicīgi filma attēlo Japānas “katakombu” kristiešu ticības un uzupurēšanās skaistumu. Filmas uzmanības centrā ir cilvēka vājuma problēma. Klusēšana sāp, jo tā mūs noliek labi pazīstamā jautājuma priekšā par “Dieva klusēšanu sakarā ar cilvēku ciešanām”. 

Rakstnieku Endo dažreiz salīdzina ar Grehemu Grīnu. Viņa katolicisms ar tam raksturīgu spriedzi starp grēku un žēlastību, nekad nav bijis “cukurots”. Visa mūža garumā Endo, balstoties uz personīgo pieredzi, meklējis atbildi uz jautājumu, vai kristietība savienojama ar būšanu japānim. Šīs pārdomas var sastapt arī filmā. Spēcīgs simbols ir purvs, mitra augsne, kas nesekmē sēklas augšanu. Šodien speciālisti uzskata Japānu par valsti, kas ir īpaši nepadevīga misiju ietekmei. Balstoties uz statistikas datiem, Japānas sabiedrības garīgo noslēgtību varētu salīdzināt ar kristietības noraidīšanu islāma pasaulē. Bet tā tas nav bijis vienmēr. Dieva vārda sēkla, ko Japānā iesēja pirmie misionāri, deva skaistus augļus, ko iznīcināja nežēlīga ksenofobiska sistēma. Tiek lēsts, ka vairāku dekāžu laikā dzīvību par Kristu atdeva ap 200 000 japāņu. 

Gan Shusaku Endo romānam, gan Mārtina Skorsēzes filmai tiek pārmests, ka tie nesniedz atrisinājumu, cēlu perspektīvu, skaidru un nepārprotamu katehisma līmeņa vēstījumu. Bet tādi mums tik ļoti patīk. Mēs ilgojamies pēc gatavām atbildēm, savukārt katras šaubas tiek pasludinātas par briesmīgu relatīvismu. Līdz ar to “Klusēšana” ir piedāvājums cilvēkiem ar stabilu, nobriedušu ticību. 

Vienlaicīgi jāpatur prātā, ka mākslai piemīt cita loģika nekā teoloģijai. Herēzes ir teoloģijas, nevis mākslas lauks. Mākslai ir cits uzdevums. Māksla izraisa emocijas, tai ir jāpamudina uz pārdomām. Bet tas nenozīmē, ka māksla drīkst visu. No mūsu kristiešu perspektīvas, ļauna ir tā māksla, kas mēģina sagraut ticību Dieva žēlsirdībai, nogalina cerību. Šķiet, “Klusēšana” būtu labi iekļāvusies Žēlsirdības gadā, kaut gan filma ir iznākusi jau pēc tā noslēguma. 

Manā draudzē ASV ikdienas Misē ar lielu dievbijību piedalās kāda japāniete, augsti stāvoša Japānas vēstniecības ierēdņa sieva. Svētdienās viņi nāk uz draudzi divatā. Lai šis fakts ir kā rezumējums mūsu pārdomām sakarā ar Japānas mocekļu piemiņas dienu. 

Pastāv valstis, tādas kā Japāna, kur kanonizētie svētie ir vienīgi mocekļi. 

Avots: Joanna Petry Mroczkowska “Czego katolicy mogą nauczyć się z filmu "Milczenie" Scorsese?”, deon.pl

Publicitātes foto

 

Tulkoja Marks Jermaks