Vienkāršs dzīves plāns

Ceturtdiena, 12 Marts 2015 06:32

Aprakstot savu personīgo pieredzi, impulsīvi vispirms gribētos pasūdzēties, kā tiku ievainots un pārprasts – sievas, viņas mīļākā, mūsu bērnu, paša mātes un māsu, sievastēva pārprasts un ievainots, - un šo sarakstu es varētu vēl turpināt. Es pat varu viņu vainu ļoti saprātīgi un pārliecinoši parādīt – jo sieva mani daudzkārtīgi krāpa, bet beigās, atņemot man bērnus, kopā ar viņiem pārcēlās uz sava mīļākā mājām. Vecākie bērni no manis atteicās, sievas un sievasmātes ietekmēti, bet sievastēvs jau sen visu zināja, to visu pieņēma, un kopā ar manu sievu gandrīz divus gadus gatavojās viņas aiziešanai pie mīļākā. Varētu vēl tālāk uzskaitīt netaisnības, kas mani piemeklēja, bet tam nav jēgas. Norēķināšanās jāatstāj pašam Dievam, tāpēc ka Viņam pieder atriebība, Viņš atmaksās (sal. Rom 12,19).

Man ir jādomā par saviem grēkiem un vājībām, savu pestīšanu. Tikai tad, atgriežoties vispirms pašam, ļaujot Dievam sevi pārveidot, varēšu palīdzēt citiem. Paštaisnības un egoisma vietā man uz ceļiem jāmācās pazemība, piedošana un mīlestība...

Viss notika šķietami krietnā katoļu ģimenē. 2011. gada septembrī mana sieva pēc 20 laulības gadiem pēkšņi pārcēlās no mūsu ērtās un plašās ģimenes mājas vispirms pie saviem vecākiem, bet pēc dažām nedēļām pie sava mīļākā, ar kuru kopā dzīvoja dubulto dzīvi, jau divus gadus (kopā ar vecākajiem bērniem un sievas vecākiem) bija gatavojusi aiziešanu no mūsu mājām. Kā parasti notiek tādos gadījumos, vīrs uzzina par to pēdējais...

Sieva pieprasīja laulības šķiršanu, kurai es nepiekritu, atsaucoties uz laulības zvērestiem un laulības, kas ir noslēgta Dieva priekšā, nešķiramību. Process ilgst jau otro gadu, un tā atrisinājums vēl ir tālu. Paralēli viņa izjauca sava mīļākā laulību, kurš arī atstāja savu sievu un dēlu. Kad es uzzināju par savas sievas krāpšanu un par viņas plāniem, dusmās izlēmu vienkārši nogalināt viņas mīļāko. Par laimi, Dievs mani no tā pasargāja. Svētās Mises laikā es prasīju Kungam, lai Viņš mani vada, jo pats nezināju, kas man ir jādara. Kad es vēlāk satikos aci pret aci ar šo cilvēku, viņš bija tik pārsteigts un nobijies, ka visu noliedza. Neskatoties uz viņa iebildumiem, mana sieva, redzot, ka mīļākais izslīd no rokām (izrādījās, ka viņa arī viņu mānīja: teica, ka es neesmu viņā ieinteresēts, ka viegli saņems šķiršanos utt.), ātri pārcēlās pie viņa, paņemdama līdzi mūsu bērnus. Un tā dzīvo jau vairāk nekā gadu, neskatoties uz citu publisko sašutumu...

Pasaule man pilnībā sagruva. Kaut arī es esmu stipra rakstura cilvēks, labi pazīstams savā apvidū, ar augstu profesionālo, materiālo un sabiedrisko stāvoki, es nezināju, ko darīt. Tā kā biju publiska persona, man bija jāstājas pretī sievas rīcības izraisītajai sensācijai, kas izvērtās skandālā. Pazemojums radīja manī vēlmi atmaksāt, izmantojot esošo varu un prasmes. Naids un greizsirdība no vienas puses, bet ticība un lūgšana no otras...

Es izvēlējos – bet varbūt pareizāk - es saņēmu citu izlūgtu žēlastību, es visu uzticēju Dievam caur Mariju. Tā man bija daudz vieglāk, vienmēr es biju centies būt tuvu Dievam kā ministrants un lektors, arī kā pieklājīgs, ticīgs cilvēks – priekšnieks, vīrs, tēvs, dēls, brālis. Ciešanu nomākts, es atzinu savu vainu un uz ceļiem sāku cīņu par sevi un savu sievu, kā arī mūsu bērniem, pirmais izstiepjot roku uz samierināšanos. Diemžēl bez reakcijas no otras puses...

Biju pie grēksūdzes, pieņēmu svēto Komūniju un uzsāku vientuļu dzīvi. Tas nebija viegls lēmums, tāpēc ka visu laiku jutu cilvēcisku žēlumu par manām un bērnu nepelnītajām ciešanām, vēlmi atriebties un dabisku atmaksu. Papildus vēl noskaidrojās, ka es nemācēju lūgties citādi kā tikai īsi un pavirši. Lai arī līdz tam man likās, ka ar to pietiek, tagad es jutu, ka ne. Es cīnījos, bet beigās visu atdevu Dievam caur Mariju. Par situāciju es painformēju tuvākos draugus un prāvestus no divām vietējām pagasta draudzēm, viņu priekšā atzīstot arī savu vainu. Sāku pamazām mainīt savu dzīvi tā, kā to vēlas Kungs – svētdarot, pilnībā atdodot sevi Viņa gribai.

Ārēji cenšos dzīvot, nešokējot citus ar savām ciešanām, ņemot par piemēru Mariju, kura teica: “Lai notiek ar mani pēc tava vārda,” (Lk 1,38), un visu glabāja savā sirdī. Es, vīrietis, kurš vienmēr ar visu tiek galā pats un veido pasauli pēc sava prāta, atzinu, ka šajā gadījumā esmu bezspēcīgs. Patstāvīgi es neprotu atrast algoritmu tam, kas būs tālāk ar mani, manu sievu un mūsu bērniem. To var tikai Dievs, un tikai Viņam es varu pilnībā uzticēties.

Nekas nenotiek pēkšņi; nepiedzīvojamam iespaidīgus brīnumus vai pārdabiskus notikumus, arī turpmāk cīnāmies ar savu dabu un kārdinājumiem. Bet visu laiku jūtu, ka mana dzīve, ka es pats mainos Dieva spēkā. 2012. gada 25. martā, Kunga Pasludināšanas svētkos, Dieva iedvesmots, mājās nometos uz ceļiem, lai noskaitītu visu Rožukroni, uzsākot Pompejas novennu. Un – par brīnumu – es to daru vēl līdz pat šai dienai katru dienu. Katru dienu piedalos svētajā Misē, pieņemu svēto Komūniju, lūdzos Dieva žēlsirdības kronīti, kā arī lasu Svētos Rakstus. Visu dienu dažādos veidos lūdzos, bet tajā pašā laikā dzīvoju normālu dzīvi.

Es pārtraucu skatīties televīziju, tādā veidā cenšoties izvairīties no kārdinājumiem. Un kaut arī man ļoti trūkst sievietes (man nesagādātu problēmas atrast sev “mierinātāju”), apbrīnojamā veidā es jūtos pasargāts no miesiskiem kārdinājumiem. Tas ir arī televīzijas un filmu neskatīšanās rezultāts. Tikai tagad es redzu, cik ļoti pasaule ir piepildīta ar pornogrāfiskiem attēliem, kas ir mums visapkārt un mūs kārdina. Un tie mani ir kārdinājuši gadiem ilgi, kā rezultātā katra sieviete gribot negribot bija man vai nu pievilcīgs seksuāls kārdinājums, vai arī es vienkārši nepievērsu viņai uzmanību. Diemžēl tikpat bieži es uztvēru savu mīļoto, brīnišķīgo sievu kā savu personīgo, iegūto trofeju...

Es pieņēmu vienkāršu dzīves plānu – visu uzticēt Dievam caur Mariju lūgšanā. Viņam es atdodu savu vientulību, ciešanas un visas vājības. Tagad savu laulības solījumu uzticīgi izpildu, lūdzoties par sievas un bērnu atgriešanos un pestīšanu, par viņiem upurēju, lūdzot piedošanu par viņu un saviem grēkiem. Es lūdzos arī – un tas man ir visgrūtākais - arī par vsievas mīļāko, par viņa sievu, kā arī savas sievas vecākiem.

Tagad es jūtu, ka vīrs un sieva patiesi ir viena miesa, jo sievas grēki rada man fiziskas sāpes. Kad es ik dienas pieņemu svēto Komūniju, lūdzu Kungu, lai nāk arī pie manas sievas, tāpēc ka viņa, būdama smaga grēka stāvoklī, ir šķirta no Euharistijas žēlastības.

Es lūdzos par Dieva gribas īstenošanos manā, sievas un mūsu bērnu dzīvē. Es zinu, ka es varu palikt vientuļš līdz mūža beigām, bet mans pienākums ir cīnīties par savu un citu pestīšanu. Es jūtu, ka ar savu dzīvi un rīcību man ir jāliecina citiem par sakramentālas laulības uzticību, atbilstoši mūsu ticībai, bet vispirms jāliecina par pilnīgu uzticēšanos Dievam – izpildot savu aicinājumu pazemībā.

Nobeigumā es gribētu teikt, lai arī cilvēcīgi esmu ļoti nelaimīgs, es ciešu, un man ir grūti, tajā pašā laikā nekad es neesmu juties tik mierīgs un skaidrs kā tagad. Dievs mani vada, sargā un lēnām pārveido. Es domāju, ka, pieļaujot šīs ciešanas manā dzīvē, Viņš ir devis man iespēju tikt pestītam. Un ir devis to arī manai sievai un maniem bērniem.

Nederīgais kalps

Avots: “Vienkāršs dzīves plāns”, žurnāls „Mīliet viens otru”, 2015, nr. 1 (8)

Jaunākie raksti