(Atklāta vēstule) Brāli Terorist, pastāsti man, kā tu juties!

Piektdiena, 05 Augusts 2016 09:48

Brāli Terorist:

Pastāsti man, kā tu juties? Tajā brīdī, kad tu ielūkojies acīs savam terorizētajam brālim un grasījies viņu aizraidīt viņsaulē… kad nevainīgi vīrieši un sievietes lūdzās pēc apžēlošanas, vēršoties pie cilvēcības, kas rit tavās dzīslās, bet tu noliedzi visu cilvēcisko, kas varētu būt tevī? Kā tu tad juties?

Šeit Rietumos, ko tu tik ļoti ienīsti, mēs tevi uzskatām par nožēlojamu, cietsirdīgu teroristu, par nicināmu personu; tomēr esmu pārliecināts, ka reiz arī tu kādu esi mīlējis – varbūt kādu sievieti; tad arī tava sirds sāka pukstēt straujāk, kad sāpju vai bēdu saucieni nonāca tavās ausīs. Jo mēs esam cilvēki.

Brāli Terorist, piedod, ja nevaru atrast savā sirdī vietu tev, jo tu pilnībā esi atteicies no savas cilvēcības. Tieši tādēļ es tev vaicāju: „Ko tu juti, kad nogalināji? Prieku? Taisnīgumu? Atbrīvošanu? Pastāsti man – atzīsties! – ka izjuti kaut nedaudz skumju, kad redzēji savu seju atspoguļojamies tās sievietes glāžainajās acīs, kuru tu nogalināji. Atzīsties, ka tevī radās kaut neliela asiņojoša brūce, ka tavā dvēselē iesūcās kaut pilīte cilvēcisku asiņu un tu jautāji sev: „Kāda gan tam visam ir jēga?”

Nemaldini mani; jā, es esmu kristietis un iespējams, ka meklēju kādu attaisnojumu, lai spētu tev piedot; iespējams, ka pat ļaunāk – varbūt, ka es tikai meklēju kādu iemeslu, lai neienīstu tevi par to, ka mums abiem ir viena daba. Brāli, arī es spēju izjust naidu, bet galvenokārt es esmu patiess un meklēju kaut nelielu cerības stariņu.

Brāli Terorist, es atvainojos, ja esmu pārāk naivs, bet es cenšos ticēt, ka mēs tomēr kaut kādā veidā spējam runāt par mīlestību; cerot, ka tavu cilvēcību nav pilnībā iznīcinājis naids, un tu spēsi atvērt man savu sirdi, tāpat kā es savējo tev. Tādēļ, brāli Terorist, atzīsties, ka tev bija sāpīgi nogalināt! Atzīsties, ka šaubu ēna kaut reizi pārņēma tevi! Pastāsti man, ka šo šāvienu pavadīja arī asas sāpes tavā sirdī. Saki taču, ka tu esi cilvēks!

Nestāsti man par neticīgajiem, par Rietumu pagrimumu, vai arī par „ieguvumiem”, kas pienākas džihādistiem. Tā vietā, brāli Terorist, stāsti man par neparedzētajām bailēm, par īsajiem vilcināšanās brīžiem, par riebumu, kas pārņēma tevi, pirms baiļu izraisīšanas citos, par šo pārsteidzošo vēlmi lūgt piedošanu grūtniecei, kurai tu tik vienkārši atņēmi dzīvību. No tā visa ir atkarīga ne tikai mana cerība, bet arī tavējā.

Dieva loma tajā visā ir pilnīgi un būtiski atšķirīga no tā, ko tu domāji. Jo tas nebija tāds naida virpulis – lūdzu, necenties mani pārliecināt par „svētajām dusmām”, - ko Dievs būtu iesējis tavā sirdī, bet gan drīzāk par tiem klusajiem šaubu brīžiem, kad nācās aizdomāties par mīlestību un cilvēcību. Tādēļ, brāli Terorist, es tevi aicinu nekaunēties par šiem brīžiem, jo tie neliecina par tavu neuzticību Dieva Plānam; tieši pretēji – vienīgi tie nodrošina, ka tu joprojām esi cilvēks, un Dievs tevi nav pametis, pat tavā tumšākajā naktī Viņš ir tev līdzās.

Tādēļ es vēlreiz tev jautāju: pastāsti man, brāli Terorist, ko tu izjuti?!

Avots: Mauricio Artieda, (Open Letter) Brother Terrorist, Tell Me What You Felt!, catholic-link.org

Foto: flickr.com 

Tulkoja Agnese Strazdiņa