Viltus pazemības slazdos

Trešdiena, 03 Augusts 2016 09:39

Cilvēki, kuri pievērsušies viltus pazemībai, var izskatīties labsirdīgi, mierīgi un izpalīdzīgi. Tomēr nepatiesas pazemības sakne ir lepnība, tādēļ dzīvot blakus šādiem „svētajiem” ir lielas mokas. Kā atšķirt pazemību, kas ir Dievam patīkama, no pazemības, kas ir smalka egoisma piesegšana? Par to savās lekcijās stāsta māsa Pavla no Svētās Ģimenes misionāru kongregācijas („Congregatio Sororum Missionarium Sanctae Familiae”). Paralēli klosterdzīvei Baltkrievijā māsa Pavla strādā kā pasniedzēja un psihoterapeite.

 „Bet kas sevi paaugstinās, tiks pazemots; bet kas sevi pazemos, tiks paaugstināts.” (Mt 23,12)

Kā skaidro māsa Pavla, pēc atgriešanās pie Dieva daudzi cilvēki no visas sirds cenšas dzīvot saskaņā ar Jēzus teikto. Protams, „sevis pazemošana” var kļūt par izaicinājumu izteikti augstprātīgam cilvēkam. Taču arī ticīgajiem, kuri cieš no mazvērtības, Kunga vārdi pārvēršas par „teoloģisku” attaisnojumu viņu kompleksiem.

Pazemoju sevi, lai citi mani paaugstinātu

Kristietis, kurš nonācis viltus pazemības slazdos, var mazināt savas personības nozīmi, taču dara to publiski, lai citi cilvēki viņu „paaugstinātu”. „Šī reliģiskā maska ļauj mums piesaistīt apkārtējo uzmanību. Patiesībā cēlonis ir mīlestības trūkums vai arī briesmīga vientulība. Skaidrs, ka šādam cilvēkam teiks, ka vinš ir lielisks, ka viņš daudz ko spēj.” Ja mums rodas aizdomas, ka persona apzināti mazina savu vērtību, nav vērts to mierināt, jo šādi mēs ļautos manipulācijām.

Pašuzupurēšanās kā tieksme attaisnot savu eksistenci

Dažiem ievainotiem cilvēkiem var likties, ka viņiem ir jāattaisno sava eksistence ar kaut kādu īpašu rīcību, it kā dzīvībā būtu jānopelna. „Patiesai pazemībai raksturīga spēja pieņemt. Piemēram, pieņemt dzīvības dāvanu, mīlestības dāvanu, draudzības dāvanu vai talantus. Ja cilvēks neprot pieņemt pat savu dzīvību, viņu nevar uzskatīt par pazemīgu,” brīdina māsa Pavla.

Savu spēju un talantu neatzīšana

Viltus pazemības slazdos rodas kārdinājums noliegt dāvanas, ko cilvēks saņēmis no Dieva. Šādos gadījumos kāds var apgalvot: „Es neesmu nekas īpašs, manī nekā nav.” Patiesībā šie vārdi skan kā zaimošana, jo cilvēku ir radījis Dievs, Kurš bagātīgi apdāvina katru no saviem bērniem. Ja Dievs dāvā cilvēkam dzīvību, Viņš dāvā arī visu, kas šim konkrētajam cilvēkam nepieciešams.

Centieni izpatikt

Reizēm nenobriedušas personas centieni izpatikt apkārtējiem tiek nepamatoti uztverti kā pazemība. Paradoksālā kārtā neticīgajiem ir vieglāk ieņemt veselīgu nostāju, aizstāvot savas pozīcijas. Savukārt greizi izprastais tuvākmīlestības princips starp kristiešiem dažreiz tiek uztverts kā pienākums vienmēr visiem piekrist.

„Kādēļ tā nav pazemība? Jo Dievs katru no mums ir radījis kā unikālu būtni. Cenšoties visiem izpatikt, mēs šo unikalitāti zaudējam. Protams, sākumā pielāgoties ir viegli. Mēs varam ne par ko neuztraukties un palikt bezatbildīgi. Tomēr rezultātā mēs zaudējam sevi,” skaidro klostermāsa. Šajā kontekstā der atcerēties paša Kristus piemēru, Kurš vajadzības gadījumā spēja pateikt stingru „nē”.

Bailes no izgāšanas

Gadās, ka cenšoties sevi „pazemot”, cilvēks patiesībā pasargā sevi no iespējamas neveiksmes. „Kā tad tā, mani uzcels uz pjedestāla, un tad izrādīsies, ka es neesmu cienīgs?! Ziniet, tā ir lieliska pieredze. Ir forši par sevi pasmieties, atzīstot, ka kāds mani mēģinājis pārvērst par „dievu”. Starp citu, humora izjūta ir pazemības pazīme,” saka māsa Pavla.

„Pazemīga” bezdarbība

Kādam var šķist, ka patiesi pazemīgs cilvēks nekad nekur neizpaužas, tomēr Kristus saka ko citu: „Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs." (Mt 5,16) Piemēram, māte Terēze no Kalkūtas mēdza teikt, ka viņa ir „zīmulis Dieva rokās”. Saņemot un izlasot vēstuli, mēs parasti domājam par tās autoru, nevis zīmuli, kas tika pielietots, lai vēstuli uzrakstītu. Tomēr bez zīmuļa tas nebūtu iespējams.

„Mums jādzīvo tā, lai cilvēki redzētu mūs, bet vienlaikus redzētu arī Dievu. Tas jau ir sarežģīti, un te sākas patiesa pazemība. Tu apzinies, ka saviem spēkiem nespēj to panākt, ka šeit nepieciešama Dieva intervence, lai Viņš paņemtu tevi Savās rokās un darbotos caur tevi,” skaidro māsa Pavla.

Tāpat par viltus pazemību liecina sava darba un centienu noniecināšana. Personām ar šo noslieci var likties, ka arī Dievs sagaida, lai mēs sevi „norakstītu”. Tas ir nepatiess Dieva tēls, kas turpmāk ieved ticīgo strupceļā. Cilvēks, kurš radīts pēc Dieva attēla un līdzības, nekad nevar teikt „es neesmu nekas”, jo līdz ar to viņš pārrautu saiti ar savu Radītāju.

„Viltus pazemība traucē cilvēkam mīlēt. Jo mīlestībā mēs dalāmies ar to, kas mūsos trausls, ievainojams. Tomēr viltus pazemība kā lepnības veids neļauj mums izpaust savu vājumu. Tieši šis trauslums, ko citi cilvēki var pieņemt, bet var arī noraidīt, ir tas, kas saucas „mans patiesais es.”"

Foto: Stefano Mortellaro, flickr.com

Jaunākie raksti