3 veselīgas dievbijības elementi

Trešdiena, 20 Jūlijs 2016 09:41

Ticības kontekstā nemaz nav tik svarīgi, kā izskatās mūsu lūgšana, ko mēs tajā jūtam vai piedzīvojam. Pat tad, ja kristietis darītu brīnumus, viņa sirds varētu palikt dziļi ievainota. Veselīgas dievbijības svarīgākie elementi nav nekāda „augstākā pilotāža”,
skaidro dominikānis Šimons Poplavskis (Szymon Popławski).

Reizēm mums šķiet, ka mūsu garīgai dzīvei jābūt kaut kādai īpašai, kas neatbilst patiesībai, jo garīgā dzīve ir vienkārši dzīve. Reiz pie tēva Joakima Badeni atnāca kāda sieviete un atnesa savu garīgo piedzīvojumu dienasgrāmatu. Viņa sevi uzskatīja pat „otru Faustīni Kovaļsku”, ko Jēzus bija padarījis par Dievišķās Žēlsirdības "sekretāri". Priesteris Badeni viņai sacīja: „Iemet to visu ugunī!” Skaidrs, ka sieviete aizgāja vīlusies, uzskatot, ka biktstēvs nebija spējīgs atpazīt viņas „mistiskās dāvanas”. Starp citu, māsa Faustīna kādreiz iemeta pirmos pierakstus ugunī, jo tā viņai ieteica garīgais tēvs. Kur ir pazemība, tur ir arī normalitāte.

Vissvarīgākais ticībā nav tas, kā es lūdzos, ko jūtu lūgšanas laikā, vai kādi piedzīvojumi ir manī tajā brīdī. Pats svarīgākais ir tas, kas notiek laikā starp lūgšanām, jeb kā mana ticība izpaužas ikdienā. Ja kāds nāktu un stāstītu par to, kas ar viņu notiek lūgšanas brīžos, lielos vilcienos tas būtu mazsvarīgi. Daudz būtiskāks ir jautājums, kādi ir tavas lūgšanas augļi ikdienas dzīvē.

Ja tev būtu levitācijas dāvana vai tu visu nakti nogulētu kapelā krusta pozā, bet tad izietu ārā un ievainotu otru cilvēku, vai rīkotos nekrietni, tas liecinātu, ka savā lūgšanā biji sakoncentrējies uz sevi. Lūgšana dažreiz var būt ļoti egocentriska. Tāpat gadās, ka lūgšana ir garlaicīga, vienkārša, „neefektīva”. Rādītājs tam, vai manī notiek kaut kas no Dieva, ir mana uzvedība "parastajā" dzīvē. Tieši tas atklāj, kāds esmu kristietis.

Šeit derētu pievērsties klosterdzīves reālijām. Reizēm mums šķiet, ka mūkiem, piemēram, kartūziešiem vai trapistiem, ir neiedomājami „mistiska” dzīve. Tomēr patiesībā tajā nav nekā pārdabiska. Klosterdzīvē pastāv tikai trīs elementi, kas ved cilvēku pie svētuma. Tie ir arī trīs „normalitātes” elementi.

Pirmkārt, es lūdzos kā māku, parastā veidā. Vienkārši tā, kā man izdodas. Otrkārt, tas ir krietns darbs. Ja man jāuztaisa pusdienas, es tās taisu. Ja man jānozāģē koks, es to nozāģēju. Ja man jāuzraksta raksts, es to uzrakstu. Man nav vajadzības katru mirki dziedāt dievbijīgas dziesmas. Tas, kas no manis tiek prasīts, ir uzrakstīt savu rakstu labi. Trešais elements ir kopienas dzīve, jeb tas, ko mēs „mīlam” visvairāk. Tā ir kopābūšana, abpusēja kalpošana, piedošana, atbalsts, otra cilvēka trūkumu paciešana, prieks par otra personas skaistumu.

Šie trīs elementi ir recepte ļoti skaistai un veselīgai dievbijībai. Un ja Kungs vēlēsies apdāvināt cilvēku arī ar kādām „garīgām konfektēm”, īpašu pieredzi, kādu brīnumu, tad pateicība Dievam. Arī tam ir sava vieta Baznīcā. Tomēr brīnumi nedrīkst mūs atraut no vienkāršas kristīgas dzīves būtības.

Viens no midrašiem, ebreju līdzībām, vēstī, ka cilvēkam pēc nāves nostājoties Dieva priekšā Kungs viņam nejautās, kāpēc viņš nav bijis pravietis Elijs, Mozus vai Marija no Nācaretes. Jautājums skanēs: kāpēc tu neesi bijis pilnībā tu pats?

Jēzus saka, ka pie Tēva mājokļu ir daudz. Tas nozīmē, ka Debesīs pietiek vietas bezgalīgi lielam cilvēku skaitam, katram no kuriem piemīt savā unikāla personība. Ja tava ticība ir veselīga, patiesa, normāla, tad tu attīstīties īstajā virzienā. Tas arī tev ļaus momentā atpazīt jebkādus maldus vai melus garīgumā.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Pragnienie normalności w Kościele, Szymon Popławski OP

Foto: youtube.com

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 25 Jūlijs 2016 09:21

Jaunākie raksti